Raiņa dzejoļu krājuma "Tālas noskaņas zilā vakarā" analīze

Atmosfēra ir viegla, bet tajā jaušamas ilgas, vēlme satikt mīļoto: “Tur saulei nau lēkts, tur ziediem nau laiks,/ Nau laiks, kad atelsu dzertu,/ Tur ilgas spriežas kā katlā tvaiks,/ Kas kalnus gaisā spertu.”
Priekšpavasars – tas brīdis, kad tūliņ sāksies pavasaris, brīdis pirms viss plauks, brīdis pirms viss atkal būs labi, jo taču “kūst un nokrīt ledus žņaugas . . .”.
Ir saulaini un silti, un viegli. Cerības un vīzija par nākotni. Dvēseles cīņa ar ārpasauli. “Tumsa, - ne zvaigznes,/ Kas vientuļi mirdz,/ Krūtīs tev gaiša/ Un degoša sirds./ Celies, kaut visi/ Tev apkārt vēl dus,/ Nomet sald-sapņus/ Kā palagus./ Celies un pasteidzies/ Gurnus sev jozt,/ Visu veco dzīvi/ Sev nokrati nost!” – celšanās un pamošanās motīvs, personības pilnveidošanās.
Jaunas dzīves skaņas: “Mēs gribam sev jaunu dzīvi dzejot,/ Gavilēt, kaut arī bojā ejot!”
Viena cilvēka cīņa par sevi, par nākotni: “Bet taurētājs ar savu tauri/ Laužas viens pats caur sienu cauri.”
Aicinājums celties, iet uz priekšu, došanās uz saules tālēm: “Mēs sniegsim tāles, kur saule aust!”, “Uz priekšu! priekšā saules tāles plūst.”, “Un mūžīgs celsies viņš ar saules lēktu!”.
Beigās ir arī taisnīguma motīvs - fiat justitia – lai notiek taisnīgums. Un rodas jauna pasaule, notiek atdzimšana, sevis atkal atrašana: “Bet trūdiem cauri zaļi asni dīgst,/ Un jauna pasaule virs vecās ceļas-”
…