Raiņa dzejoļu krājuma "Gals un sākums" analīze

Vientulība ir vajadzīga, jo no citiem nāk vienaldzība: “Man apnikusi viņu vienaldzība,/ Man nervi netrīs vairs no viņu naida,/ Un viņu vēsā mīlestība,/ Priekš tās man, jā, gandrīz vairs nau ne smaida.”. Vajag atkal dzīvot pēc nomiršanas: “Pussimtu gadu mirt man diezgan šķiet,/ Es gribu simts gadus dzīvot iet.” Vientulība ir lielāka par nāvi, vienaldzība stāv pāri šausmām. Vientulībai piemīt daudz lielāks spēks nekā nāvei: “Ar pašu varu/ Ej lauzies vientulību nest/ Ik stundā, vietā, kur tu stāvi;/ Tā viena spēj tev spēku dvest,/ Ko pārvarēt i pašu nāvi.” Vienaldzība ir atbrīvojums no sajūtām, no sāpēm, kā attīrīšanās: “Tikai vēsā vienaldzība/ Dos tev sirdī pilnu mieru.”

Vientulība ir klusums, jo vientulība ir pazudušas visas skaņas. Pilnīga vientulība ir ārpus šīs pasaules, ārpus šīs realitātes, un tomēr tā nav kāda cita pasaule – tā ir vieta mūsu prātos, kuru mēs ne vienmēr varam un ne vienmēr gribam sasniegt. Ar vientulību saistīta mēļa krāsa, jo tā simbolizē individuālismu, un vientulībā cilvēks ir viņš pats. Daudziem ir bail no vientulības, daudz vairāk bail nekā no nāves, tāpēc tā ir reti sasniegta zeme, klusuma kalns. Vientulība ir tālāk, tālāk par visu. Tālāk par nāvi un tālāk par cilvēku. Tālāk un gandrīz vai projām, bet projām ir pagātne, un tas tika norāda, ka viss ir cikliski. Gals savienojas ar sākumu.
…