Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
11,49
Ietaupījums:
2,07 (18%)
Cena ar atlaidi*:
9,42
Pirkt
Identifikators:370598
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 04.01.2009.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

Anniņas un vecenītes saruna par lakatiem. (9)
Abas dodas uz skolu, ik pa laiciņam apstājoties un atpūšoties.(10)
Anniņas raksturojums:
„Tā, kura stāvēja mūža pirmā galā, bij kādus deviņus gadus veca, jautrā, bet bālnējā sejā, kurš līdzinājās gan pavēsam, bet jaukam agra pavasara rītam. Viņas apģērbs bija vienkāršs – tikko ne nabadzīgs, bet glīts un no dažādām, vairāk senākos laikos pirktām drānām un lakatiem. Kājās jaunas pastaliņas, pelēkām zeķītēm. Viņas acīs bij redzama tā nepacietīgā gaidīšana, kādu sajūt ikkatrs cilvēks, kad tuvojas tam, par ko daudz dzirdējis un ko vēlējies jau sen redzēt.”(10)

Vecenītes raksturojums:
„Turpretī viņas biedrene, kura stāvēja mūža otrā galā, izskatījās kā rāms, silts un mīlīgs pļaujas laika pavakars, kāds dažu reizi nolaižas pēc pārgājuša negaisa padebeša. Par viņas apģērbu jāsaka gandrīz tas pats, kas par mazajās apģērbu, tik vien, ka šis bij caurcaurim biezāks un siltāks. Viņas augums bij stipri salīcis, un likās, ka tik vien spieķis, kuru tā stīvi un smagi cilāja, neļāva viņam pavisam salīkt. Zem galvas drānas bij redzami daži nobaltojuši mati.”(10)

Padoms Anniņai no vecenītes : „Bet iekša vēl skaistāka: kādas tur lielas, gaišas istabas ar ērģelēm un lielām bildēm pie sienām; tev negribēsies nemaz vairs atpakaļ nākt. Skolā klājas visiem labiem bērniem labi, tādēļ esi allaž rātna, paklausīga un tikusi; nedauzies un neskraidi daudz pa āru; glabā labi visas lietiņas un drēbes ka lai nepaklīst, jo nu vajadzēs pašai kopties – nebūs viss vairs manis, kas gādā.”(11)

Skolā ieradušās, nolika Anniņas mantas un vecenīte gāja runāt ar skolotāju. „Mums nu gan tā Miķeļa skola ir daudz tuvāk, bet tur – ne nu, dēliņ, aprunāšanas, ne šā, ne tā dēļ – es gan daudz nezinu, bet ļautiņi runā, ka tur taī Pietuka Krustiņa, vai kā viņu saukā, nekāda lāgi neesot; jūs nu, krustdēl, pārzināt viņu labāk. Tur jau stāsta, ka pats pa godībām vien dzīvojot.”(12)

Par to no kā abas iztiek : „Vai nu, dēls, kas cits kā tas pats, kas pelna priekš putniņiem gaisā, priekš tārpiņiem zemē un priekš zivtiņām ūdenī. Nāk gan arī palīdzība no cilvēku puses, bet tā jāsauc arī par dieva vai eņģeļu palīdzību, jo nezinām sacīt ar vārdu, kas viņu sūta, tik mācītājs iedod ik gadus naudā. Jā, kad pārdomā, tad ir man pašai arī brīnums, ā esam iztikušas bez tīruma, bez klēts, un tomēr bada gan vēl – gods žēlīgam dievam – cietušas neesam, kaut gan dažureiz nebija ne maizes kumosiņa pie rokas; bet nepelnītas maizītes arī nemeklējam.”(13)

Pie skolotāja bija kāds viesis, kam nepatika nedz kā vecenīte godāja viņu un skolotāju, nedz viņas stāsts par otru skolu.
Skolotāja teiktais par slātaviešiem un latviešiem kopumā: „Tomēr atkal, ja aplūkojam Slātavu īpaši un salīdzinām ar citām pusēm, tad tur atrodami gan vairāk to, ko jūs saucat par rupjību, un citur atkal vairāk to, kas jums liekas par smalkumu. Bet aplūkojiet vien ar vērību, tad dažu brīdi būs jāsauc rupjība par smalkumu un smalkums par rupjību. Slātaviešos turas visas ļaužu kārtas vairāk vienkop un iet attīstībā gandrīz vienlīdzīgi uz priekšu, bez nekādām lielām atliekām. Dažās citās pusēs turpretī atrodas arvien divi šķiras: vienai ir gan jūsu nosauktais smalkums pārpārim, un lielākā daļa no tādiem domā, ka latviski nemāk, bet pārmaina stipri vien „mir” ar „mich” un iet pie vācu dievgalda, lai arī citi neturētu viņus par rupjiem. Otrā šķirā tad paliek gandrīz tik tie, kas danco krogos un redz ķēmus. Otrkārt, slātaviešu gars teicams ne tik vien taī lietā, ka viņi cenšas gandrīz līdz pēdējam sūtīt bērnus skolās, bet arī tas, ka izturas pret skolām pavisam godprātīgi un nemaisās skolotāju darīšanās, kā to citur esmu piedzīvojis, kur nāk dažs, kas pats nepazīst gandrīz neviena burta, tomēr grib pavēlēt skolotājam, ko lai māca, kā lai viņa bērnu tur un glabā. Še es tā nemaz neesmu nomanījis. Bet pirmāk jūs pieminējāt, ka tas bērns, kas še bij, esot Lienas meita.”(15-16)

Vecenītei jau tagad pietrūkst Anniņas, nezina, ko bez viņas iesākt.(16-17)

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „R. un M.Kaudzītes "Mērnieku laiki"”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/370598

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties