Postmodernisti par varu un liberālu sabiedrību

Morālā filozofija ir atbilde un jautājumu, kas mēs esam, kā mēs tādi esam kļuvuši un kas to ir izraisījis, nevis atbilde uz jautājumu, kas nosaka manu rīcību. Autors izsaka apgalvojumu, ka liberālās sabiedrības varoņi ir stiprais dzejnieks un utopiskais revolucionārs. Ideāla liberāla sabiedrība ir tāda, kuras ideālus var piepildīt ar pārliecināšanu, nevis ar vardarbību, ar reformām un nevis ar revolūciju, ar brīvu un atklātu sadursmi starp esošajām valodiskajām un citām realitātēm un ieteikumiem par jauniem attīstības virzieniem. Tas nozīmē, ka šī sabiedrība pieņem sevi tādu kāda tā ir.[3., 82.lpp.]
Tieši šādā veidā autors skaidro liberālas sabiedrības nejaušību, ka tā pieņems savu dzejnieku ar tā nejauši izdomātajām metaforām un apjaustajām idejām. Pēc autora domām „liberālas utopijas pilsoņi ir tādi cilvēki, kas apzinās savu morālo ieskatu un valodas nejaušību, un līdz ar to arī savas sirdsapziņas un savas sabiedrības nejaušību.” [3., 82.lpp.]
Liberāla sabiedrība ir tāda sabiedrība, kas ir ar mieru teikt vai uzskatīt to, kas attīstās netraucētā komunikatīvā vidē, jebko, kam ir brīva vide viedokļu sadursmē.


…