Ievads.
Dzīvot 21. gadsimtā nozīmē dzīvot relatīvisma pasaulē. Ir grūti saprast, kā šodien cilvēki veido savu dzīves gājumu un motivāciju tai. Kā tie var būt laimīgi par to, ko ir atraduši un izveidojuši? Lai gan šodienas domāšana galvenokārt atbalsta brīvo izvēli, tad tomēr eksistenciālisma plūdi ir tik plaši un smacējoši, ka jebkurai uz objetīvisma principiem veidotai domai vairs nav vietas. Tāda veida uzskatus reizēm pat ierindo mūsdienu sabiedrībai kaitējošu un diskriminējošu elementu kategorijā. Eksistenciālisma filozofijas nestais auglis izskan šādos vārdos: „Nevienam cilvēkam nav tiesību iejaukties otra personīgajā dzīvē un noteikt, kādu seksuālo orientāciju un kāda dzimuma partneri izvēlēties.” 1 Homoseksuāļu galvenā problēma nav tas, ka kāds stāvētu blakus un uzraudzītu, lai tikai tu kaut ko sliktu neizdari, bet gan ka „tas, kādam ir JĀBŪT, dzirdams no visām pusēm.” 2
Te rodas jautājums, vai vispār eksistē kaut kas „pareizs”, vēl vairāk, vai es to drīkstu arī izpaust uz āru? Patiesības meklējumos cilvēks nonāk pie absurda arī tāpēc, ka 6000 gadu civilizācijas pastāvēšanas laikā (vadoties pēc Bībeles faktiem) cilvēks ir izveidojis neskaitāmas teorijas par to, kas ir labs, slikts, pareizs, nepareizs, patiesība, meli, līdz beidzot gadu tūkstošu mijā parādās jauna postmodernisma* „patiesība”, ka absolūtas patiesības nav. Jau pēc pirms vairāk kā desmit gadiem veiktās „aptaujas datiem, 66 procenti amerikāņu uzskata, ka „absolūtas patiesības nav”. Jauniešu vidū šis rādītājs ir vēl augstāks: 72 procenti jauniešu vecumā no astoņpadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem netic, ka pastāvētu kas absolūts.” 3 Šodien pat bez aptaujas ir jūtams tas, ka tikai nedaudzi nepiekrīt uzskatam, ka viss ir relatīvs. …
