Portretu reālistiskais veidojums Kaudzīšu romānā "Mērnieku laiki"

Ilze
“Pie lielākas rocības Gaitiņi nebija nākuši, bet rūsi grūti tik dienišķu pārtiku nopelnījuši; tomēr priecīgi viņi bij pat pie mazākā mazuma, un tik maz viņiem nevarēja būt nekad uzaudzis, ka Ilzei nepietiktu, ko Dievam no sirds dibena pateikt un viņu slavēt. Kad citi gauzdamies un zūdīdamies dažā grūtā gadā jautāja, cik viņai ticis rudzu vai kartupeļu, tad viņa iesaucās arvien svarīgā balsī un rokas salikusi: “Visa diezgan, visa diezgan! Ak tu slavētais Dievs, tavu svētību! Kas izteiks viņa žēlastību?” Bet, kad kāds gaudās, ka maz esot un nezinot, kā varēšot iztikt, tad viņa par to gandrīz sadusmojās un runāja norādama: “Vai tas par cilvēku saucams, kas tā neatdzīst? Ar tūkstoš mēlēm nav izdziedama viņa slava par tiem labumiem, ko viņš ikkatrā acumirklī mums dāvina.” Gandrīz var sacīt, ka pašos grūtākajos brīžos, kādus viņas mūžā vis netrūka, viņa jo ciešāk stāvēja uz tā pamata, “ka nekustēsies, kaut zem’ un debess bojā ies.” Jo smagāk viņu kāds dzīves krusts spieda, jo augstāk godā un slavā viņas uzticīgā sirds cēla savu Dievu.”
“Ilze līdz šim kopa vēl arvienu savas saimnieces soli mājas, kaut gan pati arvienu vārguļoja. Nekad viņa nevarēja norimt un mierā būt, ja tik vien maz spēja kustēt, bet tagad, ziemai sākoties, nelaida vājums viņas pavisam no gultas ārā, tā ka Annužai vajadzēja palikt pastāvīgā viņas vietā. Tomēr viņa nemitējās jel ar padomiem un paskubināšanu līdzdarbojoties.”…