Polimēru materiāliem ir plašs pielietojums. Zināšanas par siltumfizikālām īpašībām vajadzīgas, lai izvēlētos pareizas ražošanas tehnoloģijas un tos parametrus priekš polimēru apstrādes un pētījumu veikšanas.
Pie polimēru siltumfizikālajām īpašībām pieskaita siltumietilpību, siltumvadītspēju, termisko difuziju, siltumizplešanos un citas īpašības saistītas ar siltumu. Polimēru siltumfizikālās īpašības ir atkarīgas no temperatūras, polimēru struktūras, deformācijas un citiem faktoriem. Šīs īpašības ļauj iegūt vērtīgu informāciju par materiāla struktūru.
Polimēra siltumietilpība – makroskopiska termodinamiska īpašība, kas ir saistīta ar molekulu savstarpējām kustībām un vibrācijām. Siltumietilpība C tiek definēta kā siltuma enerģijas daudzums dQ, kas jāpievada materiālam, lai paaugstinātu tā temperatūru par vienu temperatūras vienību – dT.
Siltuma vadāmība ir process, kurā siltuma enerģija pārvietojas materiālā no tā rajoniem ar augstāku temperatūru uz rajoniem ar zemāku temperatūru. Pie tam polimēru materiālos veidojas temperatūras gradients, kas ļauj veidot siltuma plūsmu – siltums tiks vadīts šī gradienta virzienā. Amorfo un kristālisko polimēru siltumvadāmība ir atšķirīga, un atkarībā no temperatūras tā mainās arī dažādi.
Termiskā difūzija raksturo temperatūras izmaiņas ātrumu materiālā nestacionāros siltuma procesu ietekmē . Šī īpašība ir svarīga, lai varētu novērtēt dzesēšanas laiku priekš polimēra izstrādājuma no kausējuma, kā arī polimēra izstrādājuma uzvedības novērtējumu nestacionāru siltuma lauku rezultātā.
