Poēmas "Mūžības skartie" analīze ar citātiem

Visemocionālākā aina šajā epā, pēc manām domām, bija nodaļā “Latviešu strēlnieka lūgšana pirms kaujas”, kuras pamatā ir ņemti ieraksti no krituša strēlnieka dienasgrāmatas. Mēs varam daudz lasīt vēstures faktus, par to, cik jauno, spēkpilno latviešu puišu krita tajās naktīs, esot citu varu gūstā, tomēr vien šādas rindas, kas ietver emocijas, ko ir jutis tas, kam lodes gar ausīm lidojušas, spēj attēlot, kā tas ir atdoties mīlestības vārdā, aukstumā gulēt slapjā, smagā mētelī purvā, labi zinot, ka rītdienu vari arī nepiedzīvot. Tomēr kā jau minēts šajā nodaļā, šiem strēlniekiem tā bija vīrišķības misija, pasargāt savu tautu un mājas, dusmas par to, ka kāds cenšas piesavināties to, kas ir viņu: “Redzu postā savu tautu/ Paņem katru manu audu/ Un ar viņas sūrsmi dzirdi,/ Lai ar pārliecību svētu/ Es par viņu stāvēt spētu.” Drošsirdība, kā mēs to mūsdienās saprotam, nespēj pat aptvert to, cik augstā mērā šī īpašība piemita strēlniekiem, jo vārdus, ko pauda strēlnieks, lai cik šaušalīgi tie būtu, viņš arī attaisnoja, krītot pār savu zemi: “Lai man plecus lodes kapā,/ Lai. /Nāc./ Negribu vairs būt tai kapā,/ Kas jau mani simtiem gadu/ Māc.” Šaubos, vai mūsdienās, ja kas tāds atkārototos, kāds no mūsu zemes kritizētājiem spētu paceltu karogu doties kaujā un aizstāvēt to, nevis bēgtu, cik spētu.…