1. Vecāku un bērnu savstarpējās attiecības.
Mēs esam organizēti ģimenēs, tajās bērni piedzimst, tiek baroti, uzturēti, audzināti. Ģimene ir mūsu sabiedrības pamats. Bērni piedzimst bezpalīdzīgi, un viņu atkarības periods ir diezgan garš. Pat tad, kad ir beigusies fiziskā atkarība, bērniem psiholoģiski ir nepieciešams pieaugušais. Ģimene palīdz bērniem sasniegt fizisku, emocionālu, sociālu briedumu un neatkarību.
Saprotams, ka no dzīves pirmā brīža, reizē ar uzturu elementāro aprūpi bērnam ir vajadzīgs emocionālais kontakts ar vecākiem, saskarsme ar cilvēkiem, vajadzīga informācijas uztvere un iespēja darboties. Tās ir pamatvajadzības, kuru apmierināšana nodrošina bērna normālu fizisko un psihisko attīstību. Par to rakstījuši daudzi zinātnieki (D. Elkoņins, E. Eriksons, u. c.)
Bērna emocionālo attīstību vispirms nosaka viņa attiecības ar māti. Bērns piedzimst nevarīgs, tādēļ ir atkarīgs no mātes. Agrīni emocionālie impulsi, sevišķi mātes un bērna emocionālais kontakts, jau no pirmajām dzīves dienām, iespaido bērna jūtu veidošanos. Ja bērns mātei sagādā prieku, ja viņa baro bērnu, jūtot lielu labpatiku, ja viņa uzsmaida bērnam, mazulis gūst pozitīvas emocijas. Mātes attieksme ir spēcīgākais dzinulis, kas veido bērna emocionālās sfēras attīstību un šo procesu nodrošina.
Savukārt, ja bērns atsaucas mātes pozitīvām emocijām, viņš tās arī stimulē. Veidojas atgriezeniska saite starp mazuli un māti, jo jebkuras bērnu pozitīvās emocijas dod papildu enerģiju mātei.
Bērnam ir svarīgi izjust, lai viņš kādam būtu “visa pasaule”. Daudzi bērnu psihiskās attīstības traucējumi rodas, ja viņš sevi neizjūt kā vērtību. Tātad, bērna jūtu veidošanos iespaido dažādi saņemti impulsi – glāsti, balss tembrs, mīļi vārdi u. tml. Smaids pieaugušā sejā, labvēlīga attieksme, kā atbildes reakcija izraisa bērna smaidu un smieklus. Intīmā komunikācija ar māti vai tēvu, šūpuļdziesmiņa vai pasaciņa pirms gulētiešanas attīsta bērnu emocionalitāti, veicina vecāku un bērnu savstarpējo uzticēšanos.
Bērna attīstību un viņa garīgo veselību būtiski ietekmē pašnovērtējums un pašcieņa, to bērnībā ietekmē vecāki. Jau trešajā dzīves gadā intensīvi veidojas Es tēls. Bērns sāk sevi vērtēt (kāds es esmu? utt.). Tā veidojas attieksme – viņa pret sevi. Tā atkarīga arī no apkārtējo cilvēku, vispirms vecāku attieksmes. Svarīgi ir tas, ko bērns dzird no vecākiem – uzslavu vai nopēlumu. No šīs attieksmes arī būs atkarīga bērna rīcība un uzvedība, cik tā ir pārliecināta. Tāpat arī ģimenes dzīvesveids, rīcība, sociālekonomiskais stāvoklis, izglītība, nodarbošanās ietekmē bērna uzvedību, attieksmes, veselību, zināšanas, prasmes.
Ģimenes ietekme uz bērnu ir pietiekami liela, lai viņš viegli, kā pašu par sevi saprotamu, pārņemtu gan labo, gan kaitīgo.
Nesaskaņas ģimenē, vecāku pamestības un vientulības izjūtu, nereti pamodinot uz impulsīvu, nepārdomātu rīcību. Savstarpēji mīloši vecāki ar dažādām izpausmēm savas jūtas pārraida arī uz bērnu. Bērna pirmajos dzīves gados vecāku savstarpējās attiecības pakāpeniski ietekmē viņa priekšstatu veidošanos par mīlestību. Bērns pamazām veido savu ģimenes modeli.
…
