P.Sniķeris bija ļoti ietekmīga un nozīmīga persona Latvijas vēsturē, par kuru ir, manuprāt, pārāk maz runāts. Visa viņa darbība ir notikusi gandrīz vienlaicīgi, vairāki kari, vairākas venerālās un infekciju epidēmijas, dalība zinātniskās biedrībās, būšana par ārstu biedrības vadītāju jau vien skan iespaidīgi. Bet bez šīm lietām, viņš pamanījās pasniegt un veidot jaunizveidoto Latvijas Universitātes medicīnas fakultāti, būt vēža apkarošanas biedrības priekšēdētājs (1934-1937), būt latvijas ārstu žurnāla redakcijas kolēģijas loceklis un biedrības “Latvijas Vanagi” goda priekšsēdētājs (no 1927. līdz mūža galam). Lai ar to nebūtu gana, Pēteris koilekcionēja mākslu, ar citiem ārstiem un farmacētiem uzsāka paju sabiedrību “Veselība”, kura tirgoja minerālūdeni un 1937. gadā tika ievēlēts par Ungārijas Dermatovenerologu biedrības korespondētājlocekli. Un paralēli šim visam arī būt ārsts ikdienā un zinātniskajā dzīvē. Šeit pie civilās darbības laikam jāmin arī fakts, ka otrā pasaules kara laikā, Latvijas teritorijā ienākot padomju spēkiem, P.Sniķeris bija viens no nopietnajiem padomju režīma pretiniekiem, pat parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību atjaunot Latvijas suverenitāti. Par to gan krita nežēlestībā un panāca, ka viņa ģiemene dodās trimdā un pašam arestē visus īpašumu. 1940. gadā pārcieš insultu, atlikušo mūža daļu pavada mierā un cieņā LU MF telpās, līdz savai nāvei 1944. gadā, Rīgā.
Apskaužams mūžs dižam cilvēkam.
…
