Pērkons latviešu mitoloģijā

Pērkons šajā sadalījumā tiek iedalīts 1. līmenī, kā debesu dievība. Pirmoreiz kā dievība tiek pieskaitīta 2. – 4.gs. Viņš, dēvēts arī par Vecotēvu jeb vienkārši Veco, latviešu mitoloģijā atbild par negaisu, zibeni un lietu. Sastopams pārsvarā debesīs, taču dažreiz atrodas arī uz zemes, visbiežāk – jūras krastā, dažreiz arī pašā jūrā (1). Pēc rakstura - bargs, negants, dusmīgs un nesavaldīgs. Pērkona koks ir ozols (2), īpašā diena- Pēterdiena 29. jūlijā. Parasti uz melna vai tumša zirga, nēsā cirvi vai zobenu, pats darina ieročus un rotas Saules meitām un Dieva dēliem (3); šajā sakarā Pērkons minēts arī kā Debesu Kalējs. Pērkonam bijušas labas attiecības ar Saules un Dieva bērniem; par saskarsmi ar pārējām dievībām ir grūti spriest, jo, diemžēl, par šo tēmu informācijas (t.i. tautasdziesmu) ir salīdzinoši maz. Pielūgts dažādu iemeslu dēļ, piemēram, lai piesauktu lietu, vai, tieši otrādi, to aizbaidītu, lai pasargātu no kariem (4), bet, karā ejot, ar vēlmi saņemt svētību un uzvaru. Viņš ir viens no nozīmīgākajiem latviešu folkloras mītiskajiem tēliem; citur saukts arī par galveno no dievībām. …