Pedagoga pievilcīgas personības īpašības

J. A. Students uzsvēra, ka nedrīkst pārvērtēt izglītības nozīmi salīdzinājumā ar audzināšanu – izglītību un audzināšanu nepieciešams saskaņot. Audzināšanu J. Students nosauca gan par zinātni, gan par mākslu, kur liela nozīme ir pedagoga personībai un viņa meistarībai. Aktuāla ir J. Studenta atziņa, ka pašapziņa ir kas vairāk nekā apziņa: ja apziņa ir nosacīti skaidra sava psiho – fiziskā zināšana, tad pašapziņa ir dziļāks noskārtums par savu Es, kas rodas tad, kad saniegta noteikta sajūtu, jūtu, gribas, saprašanas, valodas attīstības pakāpe. Pedagoģijā vēl nozīmīgāka ir atziņa: cilvēkā ir apzināta gribas aktivitāte ne vien sevis un citu audzināšanā, bet arī pāraudzināšanā (t.i., – pilnveidē) (skat. J. Students. Bērna, pusaudža un jaunieša psiholoģija, 1935, 270. lpp.).

J. Grestes atziņas sasaucas ar attīstošo mācību teorijām, proti, skolotāja uzdevums ir ne formāli piebāzt skolēna galvu ar dažādu faktu daudzumu, nevis dzīt sev pa priekšu ar divnieku pātagu, bet pašam iet pa priekšu, lai zinātkāro skolēnu bars skrietu pakaļ.

Interesants ir A. Pētersona (A. Pētersons. Skolotāju tipi literatūrā. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1936. II) pētījums par dažādi noskaņotiem skolotājiem, kurš arī mūsdienās ir lietderīgas pārdomas raisošs. A. Pētersons izmantoja vācu domātāja E. Šprangera koncepciju par sešiem tipiskiemm dvēseles veidiem (E. Šprangers. Lebensformen. 2.izd.,1921): teorijas cilvēks, fantāzijas, reliģiskais, sociālais, saimnieciskais, varas – un izveidoja skolotāja virzības raksturojumus.

A. Pētersons secināja, ka skolotāja virzība ietekmē attieksmi pret skolēnu un mācīšanu. Tikai skolotājs, kurš bērnu uzskata par individualitāti, izturas pret bērnu kā pret patstāvīgu un neatkarīgu personību, sekmē tādas personības veidošanos
…