Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
3,49
Ietaupījums:
0,49 (14%)
Cena ar atlaidi*:
3,00
Pirkt
Identifikators:794732
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 03.02.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: 5 vienības
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

2006.gada 3. decembris
Paraža – uzvedības noteikumi, kas ieviesušies, tos vairākkārt faktiski pielietojot. Cilvēku uzvedības regulēšanas forma pirmatnējā sabiedrībā.
Paražu tiesības – senākā tiesību forma, kas izveidojās pirmatnējā sabiedrībā uz sociālo vai etnisko grupu paražu pamata. Paražu tiesības realizējas, ja paražas patstāvīgi un vienveidīgi ievēro pārliecībā par to juridisku nepieciešamību. Paražu tiesības nav devis likumdevējs, bet tās līdzīgi valodai iegūst un patur savu saistošo normatīvo spēku, vienādas, ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskā dzīvē. To, cik ļoti paražu tiesības bija iesakņojušās Latvijas teritorijā pierāda fakts, ka no tām vadoties varēja izveidot iedzimto un vēlāk zemnieku tiesības.
Seno baltu un lībiešu tiesības nebija pierakstītas līdz XIII.gs., kad tās pirmo reizi ir pieminētas miera un padošanās līgumos, kas tika slēgti starp Rīgas arhibīskapu, Zobenbrāļu un Livonijas ordeni un kuršu un zemgaļu virsaišiem. Par latviešu paražu tiesībām var spriest arī pēc pierakstītās latviešu mutvārdu folkloras un stāstījumu vēstures avotiem, it īpaši no Latviešu Indriķa hronikas.
Arī latviešu folklora norāda uz šķiru sabiedrību un pierāda, ka bija pazīstams klaušu princips- iedzīvotājiem vajadzēja palīdzēt pie nocietinājumu celtniecības, pievienoties pilskungam karagājienos, pildīt klaušas.
Ai, kundziņ bajāriņ,
Vai man vien bāleliņi?
Jau tie gāja stārastam,
Vēl vajaga karavīru.
Ai, caunīte, vāverīte,
Dod man savu kažociņu,
Es ķeizera karavīrs,
Man jāguļ lēģerī.
Augsti kalni, karsta saule,
Smagi kunga vezumiņi;
Kumeļam sviedri tek,
Man birst gaužas asariņas.
Latviešu senajās tiesībās un paražās liela nozīme tika piešķirta zobenam- tas tika izmantots gan saistību tiesībās (slēdzot līgumus, vienošanās), gan civiltiesībās (ģimenes tiesībās simbolizē vīra varu pār sievu, meita atteica bildinātājam, salaužot viņa zobenu).
Krimināltiesībās centrālo vietu ieņem zādzība. Ar zagšanu saprot slepenu valdījuma tiesību pārņemšanu, iespējams, no tā arī radies latviešu tautas sakāmvārds “Zaglim vieglas kājas”- viņam bija jāpaņem sevis noskatītā manta un jāskrien, ko kājas nes, lai neviens viņu neieraudzītu. Ja zādzība tika apvienota ar vardarbību, tā tika saukta par laupīšanu.
-2-

Tā kā laupīšana pārsvarā bija saistīta ar kara darbību (“kara laupījums”), tad tā par īpašu noziegumu netika uzskatīta (mūsdienās to varētu salīdzināt ar force majore- karš ir īpaši apstākļi, kuros parastās tiesību normas un paražas nedarbojas). Tajā paša laikā slepkavība tika uzskatīta par vissmagāko noziegumu un sākotnēji izraisīja nebeidzamu slepkavību virkni, jo valdīja Toleona princips- dots pret dotu.
Jēkaupiņš mans vīriņš-
Liela kunga rijkuriņš.
Sadeg liela kunga rija,
Pakar manu Jēkaupiņu.
Es dieviņu mīļi lūdzu
Par kundziņa dvēselīti:
Lai kundziņa dvēselīte
Mūžam elles dibenā!
Zemnieku tiesību periodā asinsatriebību jeb vaidu tiesības centās ierobežot, ierakstot “par vienu nokauto- viens nokautais”. Sākotnēji “kaut” apzīmēja vienkārši piekaušanu, par ko paredzētais sods bija mazs, nonāvēšanu apzīmēja ar slepenu kaušanu. Laupīšana un slepkavība tautas apziņā saplūda vienā noziegumā. Tāpēc arī paražu tiesībās ilgi neatšķīra dažādus noziegumus, no kuriem viens bija vērsts pret vīrieša dzīvību, otrs- pret sievietes godu (laupīt godu), trešais- pret mantu. Ja nogalināšana bija veikta aiz neuzmanības, no soda varēja atpirkties.
Ģimenes tiesībās, līdzīgi kā seno romiešu tiesībās, arī Latvijā valdīja patriarhālisms- tēvam piederēja absolūtā vara. Ģimenes tiesības ir cieši saistītas arī ar mantojuma un īpašuma tiesībām- ģimenē galvenais bija tēvs, kurš pārvaldīja visu īpašumu- tātad bija formālais tā īpašnieks. Ja kāds neklausīja tēvam, viņš tika izdzīts mežā un viņam bija jāveido pašam savs īpašums- “Kas neklausa tēvam, klausa mežam”. Tēvs noteica mantinieku- kas bija tikai formāla procedūra, jo saskaņā ar paražām mantoja vai nu vecākais dēls (majorāta princips) vai arī jaunākais dēls (minorāta princips).
Ar teciņu vien tecēju,
Tēva zemes gribēdama;
Bāliņam tēva zeme,
Lēnām vien staigājot.
Iet bij man gājējai,
Es nevaru lielīties:
Lai lielās bāleliņi,
Tēva zemi turēdami.

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −1,16 €
Materiālu komplekts Nr. 1144254
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/794732

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties