Daudzos dzejoļos tiek izmantoti retoriski jautājumi, uz kuriem autors negaida atbildes, bet to izmantošana dzejā viņam ir svarīga, lai paustu savas idejas, kuras sasniedz lasītāju un liek lasītājam aizdomāties, piemēram, dzejoļa, kuram nav nosaukuma, beigās retoriskais jautājums skan tā: „Tad kāpēc man neuzkāpt tajā niecīgi nepieejamā klintī?” Tiek izmantoti jautājumi, kurus liriskais „Es” uzdod kādam tēlam, it kā uzrunājot tos un izceļot individuāli, lai paspilgtinātu tēlu nozīmi šajā dzejolī, piemēram, šāds jautājums tiek uzdots Dievam: „Vai tev, dieviņ, vairs nemaz kauna nav?” Lielākā daļa dzejoļu ir ar brīvu ritmiku un ...
Dzejoļu krājuma nosaukums un tajā ietvertā tematika:
1933. gadā piedzima viens no ievērojamākajiem, izcilākajiem un atklātākajiem latviešu dzejniekiem Ojārs Vācietis, savukārt 1985. gadā, ar izdevniecības „Liesma” palīdzību, dienas gaismu ieraudzīja viens no nozīmīgākajiem autora krājumiem „Nolemtība”.
Grāmatas nosaukums dots skatoties no dzīvesgudra un daudz pieredzējuša cilvēka skatupunkta uz savu, savas tautas un visas cilvēces iespējamo likteni, kas tajā laika nebija visai spožs. Cilvēki nesūdzējās, bet viņi nezināja, kā ir būt brīvam, kā ir, kad tu vari brīvi paust savus uzskatus, par to nesaņemot nekādu sodu. Tā laika ļaudis pakļāvās pastāvošajai iekārtai, bet O.Vācietis bija cilvēks, kas vēlējās atspoguļot patiesās valdības sejas, kas, protams, tikai sarežģīja viņa likteni.
Dzejoļu krājums „Nolemtība” ir stāsts par dzejnieka (O.Vācieša) sūtību, par viņa jūtām, kuras lasītājs var izdzīvot, lasot neatkārtojamos vārdu salikumus, kuri tiek pausti dzejā. Katrs dzejnieks ir nolemts „izdalīt dvēseles” saviem lasītājiem...
Tu man esi kā nēģerim sniegs.” Viņš visu savas dzīves laiku centās paust patieso stāvokli sabiedrībā, atmaskot valdību, parādīt cilvēkiem, ka viņi var un viņiem jādzīvo savādāk, bet tikai retais bija gatavs klausīties viņa, lai atbrīvotu savu personību no gūsta, kādā tā tika pakļauta. Materiālās vērtības nebija viņa prioritāte, viņam bija ne tikai finansiālas problēmas, bet bieži vien viņš cieta no psiholoģiska terora, ko radīja nemitīgais sabiedrības, valdības spiediens uz viņu. O.Vācietis vēlējās dzīvot brīvi, lai vēlāk nav jāžēlojas, ka visa dzīve ir nodzīvota veltījumā kādam, bet tā ir dzīvota sev, saviem mīļajiem, kā laimes, prieka, smaida nasta, kas nekad nespēj nogurdināt.
