Orķestru attīstība Latvijā

Pēdējo divu gadsimtu aizvien plaukstošākās kultūras norises Latvijā, uzkrājušas ziņas par ne mazumu izciliem sabiedriskajiem darbiniekiem - galvenokārt Skolotāju Semināru absolventiem - kordziedāšanas, instrumentālmuzicēšanas, teātra spēlēšanas, tautas deju dejošanas, sportošanas, entuziastiem - t. i. par skolotājiem. Viņi, tiklab novadu centros, kā, it īpaši, lauku pagastos, blakām kordziedāšanas, tautisko deju kopu uzstāšanās un teātra trupu spēlēšanas aktivitātēm, nesavtīgi izkopuši arī pūtējorķestru muzicēšanas tradiciju. Kad XIX g. s. beigu - XX g.s. sākuma cēlienā, no Krievijas un Rietumeiropas konservatorijām, latviešu mūzikā atgriežas augstāko izglītību ieguvušie tautieši - profesionālie mūziķi, to skaitā dzirdami un redzami arī daudzi pirmie latviešu pūšaminstrumentu spēles speciālisti. Ne tikai diplomēti solisti, bet talantīgi diriģenti-komponisti. Slavenākie no tiem: mežradznieki Jurjānu Andrejs (1856-1922) un Juris Jurjāns (1861-1940), trompetists Nikolajs Alunāns (1863-1919), fagotists Jānis Vītoliņš (1886-1955), trombonists Kārlis Izarts (1894-1966), flautists Kārlis Štrāls (1893-1965), vēl citas icilības. Tām rūp, lai amatieru - vietējo pūtēju orķestru vienības - "izlauztos" no zaļumballes valšu, polku un maršu, kā arī daudzo izklaides žanru šaurajiem ietvariem, pakāpeniski iesakņojoties pasaules mūzikas literatūras vērtību aizvien plašākā repertuārā…