Ojārs Vācietis. Dzejoļu krājumu analīze

►1. „Si minors” (izdots 1982. gadā) un „Antracīts” (1978.) ir vieni no O.Vācieša pēdējiem rakstītajiem dzejoļu krājumiem. „Si minors” ir pēdējais viņa dzīves laikā izdotais dzejoļu krājums. Izvēlējos konkrēti šos abus dzejoļu krājumus tādēļ, ka tie ir ļoti līdzīgi noskaņas un būtības ziņā – par to liecina tas, ka drīz dzejnieks pamet šo pasauli.
Nosaukums „Si minors” ir atšifrējams kā viena no skaņkārtām mūzikā, kas asociējas ar skumju skanējumu. Iespējams, ka Vācietis šādu nosaukumu ne velti izdomājis, jo tā varētu būt kā viņa priekšnojauta pirms aiziešanas. Ne velti vairākas reizes tiek pieminētas pelēcīgi skumjas noskaņas, kas sasaistās ar nāves tematiku.
Taču „antracīta” nozīme - spīdīgi melnas akmeņogles.
Dzejoļu galvenie motīvi – savas identitātes meklēšana/dzīves jēgas meklējumi, cilvēka saskarsme ar sabiedrību, cilvēku ikdienišķās kļūdas (elementāra pieklājība, palīdzība pret saviem tuvajiem). Neskatoties uz to, ka atcerēties kādu sev svarīgu cilvēku ir tik viegli izdarāms, taču, būdami tuvu, mēs aizmirstam savus mīļos apkārtējos – ļoti precīzi autors to parāda dzejolī :
„Pasaules progresa kokam
Ir divi gali
Ne par laika ne telpas vienību
Viens otram
Tuvāk mēs neesam
Tikuši.”
…