Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
12,99
Ietaupījums:
1,43 (11%)
Cena ar atlaidi*:
11,56
Pirkt
Identifikators:722044
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 02.02.2010.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

3) Sociālā percepcija — cilvēku savstarpējās uztveres un sapratnes process, kas realizējas visa saskarsmes laikā. Uztveres rezultāti var mainīties, ja mainās partneru uzvedība vai saskarsmes situācija. Uztveres procesā ir iesaistīta visa personība. Galvenie sociālpsiholoģiskie mehānismi, kurus cilvēks izmanto priekšstata par partneri veidošanā, ir identifikācija, refleksija, empātija un stereotipizācija.
Identifikācija — cita cilvēka izpratne, viņu apzināti vai neapzināti pielīdzinot sev. Identifikācija ir visai plaši izplatīts mehānisms — pēc sevis cilvēks spriež par citiem. Ja partnera vērtību orientācijas, mērķi un normas ir līdzīgi mūsējiem, tad uztverē lielu kļūdu nebūs, taču tomēr ar identifikāciju ir jābūt uzmanīgam — cilvēki stipri atšķiras cits no cita.
Empātija ir percepcijas mehānisms, kuru parasti izmantojam, kontaktējoties ar mums pazīstamiem, tuviem cilvēkiem, taču, ja gribam, mēs varam kļūt empātiski pret jebkuru cilvēku. Empātija balstās uz cilvēku prasmi, ko aktualizē vajadzība vai vēlēšanās nostādīt sevi otra cilvēka vietā, izjust viņa stāvokli, pozīciju, paskatīties uz notiekošo ar partnera acīm.
Refleksija nozīmē, ka katrs no partneriem apzinās, kādu iespaidu atstāj uz citiem, kā viņi tiek uztverti, saprasti un novērtēti.
Stereotipizācija — vēl viens no cilvēku savstarpējās uztveres mehānismiem. Parasti to izmanto, kontaktējoties ar nepazīstamiem vai mazpazīstamiem cilvēkiem. Stereotipizācijas būtība ir partnera uzvedības formu klasifikācija un to cēloņu interpretācija, salīdzinot tos ar zināmām parādībām, kategorijām un sociālajiem stereotipiem. Stereotipizācijas gadījumā cilvēks netiek uztverts kā individualitāte, bet gan kā kādas noteiktas grupas (tautas, dzimuma, profesijas, reliģiskās konfesijas, politiskās partijas u. c.) pārstāvis un uz šo cilvēku tiek attiecināts mūsu dzīves laikā par konkrēto grupu izveidojies priekšstats.
Pirmais iespaids par cilvēku (3 uztveres shēmas): nevienlīdzība; ārējais estētiskais pievilcīgums; attieksme pret mums.

Sociālās percepcijas fenomeni:
a) oreola efekts – vispārējā, kopējā iespaida par cilvēku attiecināšana uz viņa personības atsevišķajām izpausmēm un konkrētajām iezīmēm. Bieži vien, ja cilvēks ir guvis panākumus kādā vienā nozarē, mēs gaidām no viņa panākumus arī citās. Ja cilvēkam ir "paslīdējusi kāja" kādā vienā jomā, mēs nekā laba negaidām arī citur;
b) pirmreizīguma efekts – priekšstatu par cilvēku veido atkarībā no informācijas saņemšanas secības;
c) jaunumu efekts – pēdēja informācija, kas ir pati jaunākā, izrādās kā svarīgākā;
d) stereotipizācija – otra cilvēka tēls tiek veidots uz jau esošiem noturīgiem priekšstatiem;
e) pareģojuma piepildīšana – pareģojuma vai priekšstata izveidošana, kurš izrādās patiess tādēļ, ka rīkojamies tā it kā tas būtu patiess;
f) nešaubīgā (implicitīva) personības teorija – katram ir sava personības teorija (priekšstatu kopums), kaut arī tā nav skaidri formulēta;
g) interpretācija jeb atribūcija (pierakstīšana).
Sociālā percepcija – cilvēku savstarpējās uztveres un sapratnes process realizējas visā kontaktu laikā. Uztveres rezultāti var mainīties, ja mainās partneru uzvedība vai saskarsmes situācija. Uztveres procesā ir iesaistīta visa personība. Galvenie sociālpsiholoģiskie mehānismi, kurus cilvēks izmanto priekšstata par partneri veidošanā, ir identifikācija, refleksija, empātija un stereotipizācija.

1. Aktīvā un empātiskā klausīšanās, to nozīme sociālā darba praksē.
Ar prasmīgu klausīšanos mēs radām par sevi labu iespaidu partnerim; tāpēc, ka uzmanīgi klausoties, mēs labāk izzināsim partneri, viņa vajadzības un intereses; beidzot tāpēc, ka uzmanīgi klausoties, mēs saņemam daudz jaunas informācijas, kura var izrādīties ļoti nozīmīga nākotnē. Diemžēl lielākā daļa cilvēku neprot klausīties.
Klausīšanās ir informācijas uztveres process, kura laikā informācija tiek saņemta, dekodēta, apjēgta un interpretēta.
Izšķir nerefleksīvo un refleksīvo klausīšanos. Nerefleksīvā klausīšanās (monologs) faktiski ir gandrīz vai tikai signalizācija partnerim par to, ka informācijas „pārraides” kanāls funkcionē, ka viņu klausās. Klausīšanās līdzekļi šeit ir mūsu „uzmanības poza” (ķermenis pavirzīts uz partnera pusi, galva pašķiebta), galvas mājieni, plecu raustīšana, uzmanīgs, ieinteresēts skatiens uz partneri, mīmiskā ekspresija. Nerefleksīvās klausīšanās gadījumā verbālie signāli ir īsi un minimālā daudzumā. Parasti tiek izmantotas tādas reakcijas, kā „hm”, „jā?”, „kā?”, „ko?”, „stāsti, stāsti!”, „turpini!”, „ko tu saki?!” u.tml.
Refleksīvā klausīšanās (dialogs) ir klausīšanās ar akcentētu verbālu atsauksmi uz dzirdēto. Nerefleksīvās klausīšanās gadījumā galvenais akcents tiek likts uz nevārdisko komunikāciju, kuras mērķis ir rosināt partneri izteikties un atreaģēt savas (parasti negatīvās) emocijas, bet refleksīvās klausīšanās gadījumā uzsvars likts uz verbālo komunikāciju; klausītājs lielākā mērā verbāli nekā neverbāli dara zināmu runātājam, kā un cik lielā mērā saprot un pieņem sniegto informāciju.
Aktīvā klausīšanās: koncentrēšanās, iesaistīšanās, jautājumu uzdošana, stāstītāja pamudināšana.
Ja mums ir interese iegūt saturīgu un pilnvērtīgu informāciju no partnera, svarīgi ir iemācīties klausīties. Krievu zinātnieki I. Ladanovs un J. Žarikovs uzskata, ka lielākajai daļai cilvēku būt labiem klausītājiem traucē neuzmanīgums, pasivitāte un agresivitāte.
Aktīvā klausīšanās nozīmē, ka mēs klausītāja pozīcijā pastāvīgi kontrolējam informācijas nodošanas un saņemšanas precīzumu, nodrošinot partneri ar atgriezenisko saiti par to, kā un cik labi mēs viņu saprotam. Aktīvo klausīšanos mēs izmantojam, lai iegūtu no partnera visu iespējamo mūs interesējošo informāciju. Aktīvi klausoties un prasmīgi uzdodot jautājumus, mēs varam padarīt partneri ne tikai par izsmeļošu informācijas avotu, bet arī par mūsu līdzdomātāju, aktīvu informācijas pilnveidotāju un radītāju.
Aktīvās klausīšanās procesā mums noteikti jāizmanto šādi atgriezeniskās saites signāli:
1. Partneri atbalstošie signāli;
2. Noskaidrojošie jeb precizējošie signāli;
3. Pārstāstošie signāli jeb parafrāzes;
4. Apkopojošie jeb rezumējošie signāli;
5. Jūtas atspoguļojošie signāli;
6. Zemtekstu atspoguļojušie signāli;
7. Sarunas gaitu atspoguļojošie signāli.

Pārfrazēšana – partnera sacītā saīsināts atkārtojums saviem vārdiem, saglabājot un izceļot to, kas klausītājam licies svarīgākais; izmanto informācijas satura precizēšanai. Pēc tavām domām...tātad tu domā, ka......utt.

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −5,94 €
Materiālu komplekts Nr. 1116302
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Noslēguma pārbaudījumu jautājumi psiholoģijā”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/722044

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties