Diez vai vēl kāds cilvēks Rietumu civilizācijas vēsturē pasaules uzmanību sev pievērsis tik lielā mērā kā Napoleons Bonaparts tajos piecpadsmit gados, ko viņš aizvadīja kā Francijas valdnieks.
Diez vai vēl kāds tāpat kā viņš turpinājis dzīvot tik piesātinātu un krāšņu dzīvi ne tikai savas, bet arī daudzu citu Eiropas tautu mītos un leģendās. Jādomā, tādi panākumi daļēji izrietējuši no fakta, ka Napoleons nekad netika sevi iztēlojis kā aristokrātu. Viņš bija dzimis Korsikā, ģimenē, kam pierēja tituls kopš Dženovas republikas laikiem, tomēr aizvien demonstratīvi izturējās kā karjerists, mēdza būt rupjš, zaudēt savaldīšanos, kāršu spēlē šad tad blēdījās un ņēma visu, kas nebija piesiets, par pieklājības likumiem neliekoties ne zinis. Tāds cilvēks Eiropas vidusšķiras panākumiem bagātajiem jaunpilsoņiem nu dien gāja pie sirds. Pielūdzēju acīs viņš tā arī palika „kaprālītis”, kurš ceļu uz sabiedrības virsotni izcīnījis pats, iztikdams bez jebkādām aristokrātu privilēģijām.
Šis mazais vīriņš, kurš franciski runāja ar drausmīgu korsikāņu akcentu, nemaz neizskatījās pēc cilvēka, kurš varētu vadīt milzīgo valsti. Un tomēr viņš bija visu laiku un tautu lielākais karavadonis.…
