M.Vēbers. Reliģijas socioloģija

Bet jēdzienā beruf atklājas protestantisko ticību centrālā dogma, kura noraida katolisko kristietības tikumisko baušļu sadalījumu baušļos un padomos,- dogma, kura par vienīgo līdzekli gūt Dieva labvēlību uzskata pasaulīgo pienākumu pildīšanu tā, kā tos katram cilvēkam nosaka viņa vieta dzīvē. Šie pienākumi cilvēkam kļūst par aicinajumu. Luters vērtēja profesionālās darbības nozīmi un secināja, ka katra cilvēka konkrētā profesija ir tieša Dieva gribas izpausme. Profesionālais aicinājums cilvēkam jāpieņem kā Kunga griba, ar kuru jāsamierinās. Tas ir galvenais uzdevums, ko cilvēkam devis Dievs. Sprediķi aicināja būt paklausīgiem varai un samierināties ar savu vietu pasaulē. Tomēr luterisma ētiskajam ieguldījumam pirmām kārtām bija negatīvs raksturs- tas noliedza askētiskā pienākuma pārākumu pār pasaulīgajiem pienākumiem.
Kapitālistiskās kultūras sociālajai ētikai rakasturīgs priekšstats par profesionālo pienākumu- kas katram cilvēkam ir jāizjūt un ko viņš izjūt attiecībā pret savu profesionalo darbību. Viena no kapitālistiskās kultūras raksturīgākajām īpašībām vienmēr bijusi un vēl joprojām ir spēja pilnīgi nodoties darbībai savas profesijas ietvaros.
…