Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
2,49
Ietaupījums:
0,47 (19%)
Cena ar atlaidi*:
2,02
Pirkt
Identifikators:131984
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 26.06.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 1 vienības
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

1.Politikas un valsts diferencēšana.
Politikas jēdziens ir ārkārtīgi plašs un patver jebkuru patstāvīgi vadītu darbības veidu. Mēdz runāt par banku valūtas politiku, par valsts bankas diskonta politiku, par arodbiedrības politiku streika laikā, var runāt par pilsētas un ciemata draudzes skolas politiku, par biedrības vadības politiku un pat par gudras sievas politiku, kas tiecas vadīt savu vīru. Politikas savienība – valsts vadīšana vai vadīšanas ietekmēšana.
Nav gandrīz neviena uzdevuma, ko politika savienība nebūtu ņēmusi savās rokās, nav arī tādu uzdevumu, par kuriem varētu teikt, ka tie vienmēr, pilnīgi būtu piemituši vie4nīgi savienībām, ko dēvē par politiskām savienībām vai kas vēsturiski bijušas modernās valsts priekšteces. Lielā mērā moderno valsti socioloģiski var definēt tikai tad, ja ņem vērā specifisku līdzekli, kas ir tās rīcībā gluži tāpat kā ikvienai politiskai savienībai – fizisku vardarbību. Ja pastāvētu sociāli veidojumi, kuriem nebūtu pazīstama vardarbība kā līdzeklis, tad jēdziens, valsts, atkristu, tad iestatos tas, ko sauc par monarhiju. Vardarbība protams nav valsts normālais vai vienīgais līdzeklis, taču tas ir specifisks valsts līdzeklis. Valsts ir tāda cilvēku kopība, kas pretendē uz leģitīmas fiziskās vardarbības monopolu.
2.Kundzības leģitimitātes pamatojums.
Ikvienai kundzības praksei, kas prasa nepārtrauktu pārvaldi, ir vajadzīga, no viena puses, cilvēku darbības ievirzīšana uz paklausību tiem kungiem, kas pretendē būt leģitīmās vardarbības pārstāvju, no otras puses, šīs paklausības pastiprinātais īpašums uz tiem līdzekļiem, kas eventuāli vajadzīgi fiziskās vardarbības piemērošanai: personāls pārvaldes štābs un lietišķi pārvaldes līdzekļi.
Valsts gluži tāpat kā pirms tās vēsturiski pastāvējušās politiskās savienības, ir cilvēka kundzības attiecības pār cilvēkiem balstoties uz leģitīmo vardarbības līdzekli.
Ir trīs iekšējie attaisnojumi – kundzības leģitimitātes pamatojumi:
1.”mūžīgās senatnes” autoritāte: tikumi, kas kļuvuši to svēti aizsenās nozīmības un ierastās orientācijas dēļ uz to ievērošanu: tradicionālā kundzība, kuru praktizēja patriarhs un patrimoniālais firsts;
2.neikdienišķas personiskās izredzētības ( harizmas) autoritāte, pilnīga pakļaušanās un personiska uzticēšanās atklāsmēm, indivīda varonība vai citas vadoņa īpašības;
3.kundzība saskaņā ar “legalitāti”, saskaņā ar ticību legāla notikuma nozīmībai un lietišķai kompetencei, kas pamatota ar racionāli veidotiem noteikumiem- orientācija uz pakļaušanos, izpildot noliktos pienākumus.
Uz šiem priekšstatiem par leģitimitāti un to iekšējam pamatojumam ir ļoti liela nozīme kundzības struktūrā. Tomēr tīrie tipi sastopami reti. Patlaban nevar apskatīt šo tīro tipu variācijas, pārejas un kombinācijas, tā ir vispārīgas valsts mācības problēma.
3.Politiķi, kas dzīvo politikā, politiķi, kas dzīvo no politikas.
Pastāv divi veidi kā no politikas izvedot savu profesiju: vai nu dzīvo “priekš” politikas, vai arī dzīvo “no “ politikas. Šis pretstats nev ekskluzīvs. Lielākoties, vismz ideāli, bet bieži arī materiāli rīkojas abejādi: tas, kas dzīvo “priekš” politikas, iekšēji no tā veido “savu dzīvi” – vai nu bauda varas kailo zinīgumu gūst no apziņas, ka, kalpojot “lietai”, piešķir savai dzīvei jēgu. Tātad, atšķirība attiecas uz daudz pamatīgāku aspektu – ekonomisko. “No” politikas kā profesijas dzīvo tas, kas tiecas izveidot no tās ilgstošu ieņēmumu avotu; “priekš” politikas dzīvo tas, kas šādi nerīkojas. Lai kāds varētu dzīvot “priekš” politikas šajā ekonomiskajā nozīmē, ja valda privātīpašuma kārtība, tam jāizdara daži secinājumi: viņam – normālos apstākļos – jābūt ekonomiski neatkarīgam no ieņēmumiem, ko tam sniedz politika.
No politikas dzīvojošs profesionāls politiķis var būt vai nu vistīrākais “ienesīgas vietas meklētājs”, vai arī algots “ierēdnis”. Tad viņš vai nu gūst ienākumus no nodokļiem un nodevām par noteiktu veikumu vai arī saņemt stingru noteiktu naturālu atalgojumu vai naudu, vai arī gan vienu, gan otru. Viņam var izvedoties “uzņēmēja “ raksturs, gluži kā kondotrejam vai pagātnes amata pārdevējam un pircējam.
4.Ierēdņu loma politiskās varas realizācijā.
Profesionāli izskolotas ierēdniecības uzplaukumus norisinājās arī “vadošo politiķu attīstība. Pats par sevi saprotams, ka šādi, faktiski vadoši firstu padomdevēji ir pastāvējuši jau no sākta gala visā pasaulē. Nepieciešamība pēc formāli vienotas visas politikas, iekšpolitikas, īstenošanas, ko veiktu vadošais valsts vīrs, galīgi un pilnīgi radās tikai līdz ar konstitucionālo attīstību. Līdz tam pastāvēja firstu vadītāji. Radās augstākās kolēģijas pārvaldes iestādes. Teorētiski aizvien mazāk, tās pulcējās firsta personiskā vadībā, kurš arī pieņēma lēmumu. Pateicoties šai koleģiālajai sistēmai, kas nodrošināja lietpratēju slēdzienus, kontrolslēdzienus un vairākumu vai mazākumu motivētu votumu, kā arī tam, ka bez oficiālajām augstākajām iestādēm viņš pulcināja ap sevi personiski uzticamus cilvēkus- kabinetu.
Ierēdņi bija ieinteresēti lai arī vadošos amatus – ministru posteņus ieņemtu no viņu rindām nākuši cilvēki. Bet monarhs bija ieinteresēts ministru iecelšanā pēc sava ieskata un no viņam padoto ierēdņu rindām. Taču abas puses bija ieinteresētas, lai politiskā valdība iepretīm parlamentam būtu vienoti noslēgta.. Maonarham, jau tāpēc vien, lai gluži formāli paliktu ārpus partiju cīņām un uzbrukumiem, bija vajadzīgu viņu aizsedzoša atbildīga persona. Visas šīs intereses veda vienā un tajā pašā virzienā : radās vienoti vadošs ierēdņu ministrs.
Politikas attīstība par “uzņēmumu”, kam vajadzīga skološanās cīņā par varu un tās metodēs, ko izvēlējusi modernā partiju sistēma, noteica sabiedrisko funkcionāru nodalīšanos divās kategorijās, kurām nav nekādu krasu atšķirību: ierēdņi, speciālisti no vienas puses, no otras “politiskie ierēdņi”. Tos jebkurā brīdī jebkurš var aizstāt un atlaist vai nostādīt dispozīcijā.

Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −2,95 €
Materiālu komplekts Nr. 1133108
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „M.Vēbers. Politiķa profesija un aicinājums”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/131984

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties