Galvenie džeza virzieni, instrumentu sastāvs, muzicēšanas stils, izpildītāji, komponisti
Ņūorleānas džezs (radās Storivillas rajonā) Raksturīgākie mūzikas instrumenti - kornete, klarnete, bazūne, ģitāra, kontrabass – trīs solisti improvizē reizē, katrs spēlē savu variantu, to sauc arī par karsto džezu – forsēts skanējums, izmantoti galējie reģistri.
Čikāga un Ņujorka – Čikāgā izveidoja jaunu klavierstilu – trompetes stilu, pianists spēlēja bez pedāļa ar asu un sausu skaņu. Mūziķi improvizēja pa vienam. Ņujorkā radās Jam session, (tā ir improvizēta džeza mūziķu uzstāšanās) Luiss Armstrongs populārākais džeza mūziķis. Džezu sāka spēlēt arī baltie, viņu grupas sauca par diksilendiem.
Svinga ēra. Mūziķis, kas spēlē svinga manierē, precīzi neatdarina notīs fiksēto ritmisko zīmējumu, bet gan par tikko manāmu sekundes daļu aiztur vai arī pasteidzina nošu rakstā fiksētos ritmiskos akcentus. Benijs Gudmens bija svinga karalis. Svingu izpilda bigbends (big band), kura sastāvā ir 3-4 trompetes, 3-4 tromboni, 3-5 saksofoni un ritma grupa (klavieres, sitaminstrumenti, kontrabass, ģitāra). Bez jau pieminētās trompetes, svinga periodā par svarīgu solo instrumentu uzskata tenor- saksofonu. No orķestriem jāmin: Benija Gudmena, Djūka Elingtona, Kaunta Beizija orķestri.
Bī-bops. radās tikai kā džeza sitaminstrumentu radīto skaņu atdarinājums. Jaunais stils izplatījās galvenokārt nelielos orķestros, kuros priekšplānā izvirzījās solists – improvizators, to pavadīja kombo (neliela instrumentāla grupa), kurā ietilpa trompete, saksofons, klavieres, kontrabass un sitaminstrumenti. Bī-bopa radītāji bija trompetists Dizijs Gilespijs (1917-1993), saksofonists Čārlijs Pārkers (1920-1955), pianists Teloniuss Monks (1920-1982).
Orķestri, kuros šie un citi šā stila mūzikas pārstāvji spēlēja, parasti sastāvēja no pieciem, sešiem cilvēkiem. Bī-bopam raksturīgs agresīvs, augstprātīgs spēles veids, aprautas, nervozas melodijas frāzes, izteikti sinkopēti ritmi. Melodija parādījās pilnīgi negaidītās vietās, radās pauzes tur, kur tās vismazāk gaidīja. Pastāvīgo ritmisko pulsāciju radīja ar viegliem sitieniem pa šķīvi, bet bungas un citi sitaminstrumenti kļuva par līdzekli, ar ko akcentēja īpašus skaņdarba momentus.
…
