Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
3,49
Ietaupījums:
0,42 (12%)
Cena ar atlaidi*:
3,07
Pirkt
Identifikators:504371
Vērtējums:
Publicēts: 21.03.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 1 vienības
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

Apzināti vai neapzināti, mēs izmantojam modeļus ik reizi, kad cenšamies sistemātiski pārdomāt, vizualizēt vai apspriest jebkādu pagātnei, tagadnei vai nākotnei piederīgu struktūru vai procesu. Šādas darbības efektivitāte lielā mērā atkarīga no tā, cik veiksmīgi mūsu modelis atbilst lietai, kura mums modelējama.
Otrajā nodaļā pārspriedām zinātniskās metodes iedabu, teorijas lomu un priekšrocības, ko sniedz spēja izteikt prognozes. Mēs definējām modeli kā „teorētisku un vienkāršotu reālās pasaules attēlojumu” un citējām divus autorus, kuri novērojuši, ka modeļi bieži vien tiek jaukti ar teorijām.
Ja modeļi nav teorija, kas tad tie ir, kāpēc tos izmantot, kā tos var novērtēt un kādi ir daži no būtiskākajiem modeļiem komunikāciju pētniecībā? Šo nodaļu veido atbildes uz iepriekšminētajiem jautājumiem.
Modelis nav skaidrojošs mehānisms pats par sevi, bet gan palīdz formulēt teoriju. Tas ierosina attiecības un tiek bieži sajaukts ar teoriju tieši tādēļ, ka saistība starp modeli un teoriju ir tik cieša.
Doičs (Deutsch) (1952) norāda, ka modelis ir „simbolu struktūra un darbojošies likumi, kas paredzēti savstarpēji saistītu lietu apkopojuma saskaņošanai eksistējošā struktūrā vai procesā”. Tā ir atlases un abstrakcijas forma, kas, kā mēs vēlāk redzēsim, tiek izmantota daudz biežāk, nekā lielākā daļa no mums spēj iedomāties. Tā iemesla dēļ, ka mēs izvēlamies lietas, ko iekļaut modelī, modelis satur spriedumus par atbilstību, un tas savukārt ietver teoriju par modelējamo lietu. Protams, līdz ar abstrakciju nāk pārliecīgas novienkāršošanas draudi.
Modelis nodrošina struktūru, kuras ietvaros mēs varam apsvērt problēmu, pat ja sākotnējās versijās tas nenoved pie veiksmīgām prognozēm. Modelis var arī uzrādīt būtiskus robus mūsu zināšanās, kas nav acīmredzami, un tas var uzrādīt jomas, kurās nepieciešami pētījumi (slēdziena mērķis). Neveiksmīgs modelis pārbaudes rezultātā var novest pie uzlabota modeļa.
Tāpat kā zinātniskā metode, teorētisko modeļu izmantošana apvieno dabas un sociālās zinātnes. Gandrīz visās zinātnisko mēģinājumu sfērās simboli tiek izmantoti, lai aprakstītu nozīmīgus realitātes aspektus, uz kuriem konkrētais zinātnieks vēlas koncentrēties.
Struktūras un procesi, kas mūs interesē modelēšanā, saistīti ar veidu, kā cilvēki komunicē, īpaši ar masu medijiem. Tas var būt veids, kā kāds indivīds izturas pret realitāti pats sava saprāta ietvaros; kā tiek strukturēts un funkcionē laikraksts, televīzijas sistēma, reklāmas aģentūra vai uzziņu birojs; kā notiek informācijas plūsma sabiedrībā; vai kā sociālajā sistēmā tiek pārņemti vai noraidīti jauninājumi.

MODEĻA FUNKCIJAS

Doičs (Deutsch) (1952, lpp. 360 – 361) ir iztirzājis komunikācijas modeļu pielietojumus sociālajās zinātnēs. Viņš atsaucas uz četrām noteiktām modeļu funkcijām: organizējošā, heiristiskā, predikatīvā (prognozējošā) un vērtējošā.
Organizējošā modeļa funkcija ieraugāma tā spējā sakārtot un saistīt datus, kā arī uzrādīt datu līdzības un saistības, kas pirms tam nav tikušas uztvertas. Ja jauns modelis paskaidro kaut ko, kas nav ticis saprasts, tas gandrīz vienmēr ietver prognozes, kuras var pārbaudīt ar fizikālu testu palīdzību.
Prognozes, pat ja tās nevar uzreiz tikt pierādītas mērījumu tehniku trūkuma dēļ, var būt heiristiski mehānismi, kas, iespējams, noved pie jauniem nezināmiem faktiem un metodēm. Tāpat modeļi pieļauj arī prognožu loku, sākot ar vienkāršu jā-vai-nē veidu līdz pat pilnībā kvantitatīvām prognozēm, kas aplūko jautājumus – kad vai cik.
Kad modelis ļauj mums izteikt pilnībā kvantitatīvas prognozes ar precizitātes pakāpi aptuveni „kad un cik” ietvaros, tas kļūst piederīgs mūs interesējošā fenomena novērtēšanai. Ja ir skaidri aptverti procesi, kas modeli piesaista modelējamai lietai, ar modeļa palīdzību iegūtie dati izveido mēru, vienalga, vai tā ir parasta klasifikācija vai pilna proporciju skala.


MODEĻA NOVĒRTĒJUMS

Katra no šīm funkcijām savukārt veido pamatu modeļu novērtēšanai.
1. Cik vispārīgs ir modelis? Cik lielu apjomu materiāla tas organizē un ar kādu efektivitāti?
2. Cik rezultatīvs vai heiristisks ir šis modelis? Cik noderīgs tas ir jaunu attiecību, faktu vai metožu atklāšanā?
3. Cik svarīgas pētījuma nozarei ir prognozes, kas no tā var tikt izsecinātas? Cik stratēģiski nozīmīgas tās ir konkrētās nozares pašreizējā attīstības stadijā?
4. Cik precīzi ir mērījumi, kas var tikt izstrādāti ar šo modeli?
Doičs (Deutsch) (1952) pievieno arī sekojošus modeļu novērtējuma kritērijus:
1. Cik oriģināls ir modelis? Vai – cik augsta tā ticamības pakāpe? Cik lielā mērā tas piedāvā jaunu izpratni?
2. Kāda ir modeļa vienkāršība, nozīmju ekonomija, taupība? (Tas saistīts ar modeļa lietderības koeficientu vai sasniegumiem iecerētā mērķa sasniegšanā ar maksimālu ekonomiju. Nepārspējams piemērs ir Einšteina teorija, ka enerģija un matērija ir savstarpēji aizstājamas, kas izteikta ar formulu E = mc2.)
3. Cik reāls ir modelis? Līdz kādai pakāpei mēs varam tam uzticēties kā fiziskās realitātes attēlojumam? (lpp. 362 – 363)

DAŽI AGRĪNIE KOMUNIKĀCIJU MODEĻI

Lāsvela (Lasswell) modelis
Viens no agrīnajiem verbālajiem komunikācijas modeļiem saistāms ar Lāsvela vārdu (Lasswell) (1948):
Kurš?
Ko saka?
Pa kādu kanālu?
Kam?
Ar kādu efektu?
Lāsvela modelis nodrošina plašas vispārīgas pielietošanas iespējas masu komunikācijā. Viņš norāda, ka vēstījumu var pārnest vairāk nekā viens kanāls. „Kurš?” izvirza jautājumu par vēstījuma kontroli (piem., „vārtsarga” apcerējums, uz kuru atsauces meklējamas 2. nodaļā). „Ko saka?” ir satura analīzes jautājums (piem., informācijas analīze Informācijas Supermaģistrālē). Komunikācijas kanāli ir pētījumu objekts mediju analīzē. „Kam?” attiecas uz uztvērēja un auditorijas analīzi (piem., Kolorado vēlētāja attieksmes 2.nod.). Izplatīšanās pētījumi un komunikācijas ticamības pētījumi, kas apskatīti 2.nod., var tikt aplūkoti kā efektu pētījumi.
Lāsvela modelis tiek kritizēts, jo šķietami norāda uz komunikatora un mērķtiecīga vēstījuma klātbūtni. Modelis ticis dēvēts arī par pārlieku vienkāršotu, tomēr tas, kā jau jebkurš labs modelis, koncentrē uzmanību uz komunikācijas būtiskajiem aspektiem.
Tajā pašā gadā (1948) Norberts Vīners (Norbert Wiener) publicēja savu darbu „Kibernētika” (Cybernetics). Šajā grāmatā uzsvērtas divas nozīmīgas koncepcijas, komunikācijas statistiskie pamati un atgriezeniskā saite, viena no visbiežāk patapinātajām koncepcijām komunikācijā.

Komunikācijas matemātiskā teorija. Šenona un Vīvera (Shannon and Weaver) „Komunikācijas matemātiskā teorija” (Mathematical Theory of Communication, 1949) ir kļuvusi par vissvarīgāko un ietekmīgāko impulsu citu modeļu un teoriju attīstībai komunikācijā. Šenona modelis balstās uz signālu pārraides statistiskās koncepcijas, ko pirmoreiz akcentēja Vīners. „Komunikācijas matemātiskās teorijas” otrajā daļā Vorens Vīners (Warren Wiener) prezentēja shematisku komunikācijas diagrammu, kam bija rezultāti daudzu citu komunikācijas procesu modeļu izveidē. Šajā modelī (3.1. zīm.) informācijas avots no visu iespējamo vēstījumu kopas rada vēstījumu, kas paredzēts komunikācijai. Vēstījums var sastāvēt no runātiem vai rakstītiem vārdiem, mūzikas, attēliem utt. Raidītājs pārvērš vēstījumu signālā, kas piemērots izmantošanai paredzētajam kanālam. Kanāls ir medijs, kas pārraida signālu no raidītāja uz uztvērēju. Sarunā informācijas avots ir smadzenes, raidītājs ir balss mehānisms, kas rada signālu (runātos vārdus), kuri tiek pārraidīti pa gaisu (kanāls).
Uztvērējs veic apgrieztu raidītāja darbību, rekonstruējot vēstījumu no signāla. Adresāts ir persona vai lieta, kam signāls paredzēts.
Ievērojams ieguldījums ir arī Šenona un Vīvera koncepcijas par vēstījumu kā sastāvošu no entropijas un pārmērības, kā arī līdzsvaru, ko starp tām nepieciešams panākt, lai iegūtu efektīvu komunikācija, kompensējot traucējumus kanālā. Rezumējot, jo vairāk traucējumu kanālā, jo lielāka vajadzība pēc pārmērības, kas samazina vēstījuma relatīvo entropiju (piem., bezvadu telegrāfs, veicot pārraidi kanālā ar sakaru traucējumiem, atkārto vēstījuma koda daļas, lai garantētu to uztveršanu). Izmantojot pārmērību kanāla traucējumu pārvarēšanā, informācijas daudzums, kas var tikt pārraidīts noteiktā laikā, tiek ierobežots.

Autora komentārsAtvērt
Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Modeļi masu komunikācijas pētījumos”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/504371

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties