Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
2,49
Ietaupījums:
0,47 (19%)
Cena ar atlaidi*:
2,02
Pirkt
Identifikators:178801
Vērtējums:
Publicēts: 01.02.2013.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

7. nodaļa – Kareņina smaids.
Terēze un Tomāšs laukos. Lauku ainavas, sabiedrības maiņas laukos, ne vairs jaukās baznīciņas, bet kantori, ne vairs krogi vīriem, ne deju vakari. No visiem trim Kareņins bija laimīgākais. Terēze ganīja lopiņus, Kareņiņam savi pienākumi. Tajā sabiedrībā nebija pieņemts just līdzi dzīvniekam. Kareņiņam atklāj vēzi, vairak nav tik dzīvespriecīgs un aktīvs, taču vēl smaida- rūc. Kareņins simbolizēja desmit Terēzes un Tomāša dzīves gadus.
Dzīvē paradīzē nebija skrējiens pa taisni, bet gan riņķošana pa apli pazīstamā vidē. Šāda vienveidība nevis garlaikoja, bet darīja laimīgu – tā bija idille. Suns nekad nav padzīts no paradīzes, tas bija cilvēks. Terēzei šķita, ka cilvēku mīlestība a priori ir zemāka par cilvēka un dzīvnieka mīlestību, dzīvnieks spēj cilvēkam radīt idilli savas riņķiskās dzīves dēļ. Laime ir atkārtošanās ilgas, bet cilvēks taču triecas tikai pa riņķi.
Kareņins tiek iemidzināts. Viņa acīs kvēloja baisma uzticība. Terēze ir tam blakus un mierina, viņai bail, ka Kareņins netiek apglabāts dzīvs.
Tomāšs pasniedz Terēzei vēstuli, par kuru aizdomīga viņa bija. Tajā teikts, ka viņam jāierodas lidlaukā. Terēze līdzi. Pēc iekāpšanas lidmašīnā, Tomaāšs sabrūk uz betona un viņa ķermenis sāk rukt mazumā līdz ir maza rotaļu zaķēn lielumā. Aiz laimes Terēze sāk raudāt. Viņa iet pa Prāgu un nonāk savā bērnības istabā, apguļas uz savas tahtas un laimīga aizmieg, zaķīti pieglauzdama pie sejas. Tas gan bija sapnis – zīmīgs sapnis – vēlme Tomāšu padarīt nespēcīgāku, lai nezaudētu, lai viņa nebūtu vairs tikai vājākā.
Tomāšs atklāj, ka vēstules viņam pienāk no dēla, kura dzīve rit līdzīgi viņējais – laukos. Terēze reiz pamana, ka Tomāšs ir vecs palicis un izjūt sirdsapziņas pārmetumus par reiz ilgi kvēlotajām domām par to, ka Tomāšs vecs un bezspēcīgs. Vēlāk Tomāšs atzinās, ka vairākkārt lūdzis atļauju laukos atvērt privātpraksi. Terēze apzinās, ka Tomāšs tiešām viņu mīl.
Lauku iedzīvotāju grupiņa dejo pēc tam, kad Tomāšs ievilcis vīrietim vietā plecu. Terēze jautā, vai Tomāšs nav jutis nepatiku, ka viņas dēļ pametis savu sūtību – ārstēšanu. Tomāšs atbild „Sūtība ir tukšs vārds. Man nav nekādas sūtības, Nevienam nav nekādas sūtības, Un ir milzīgs atvieglojums to apjaust. Atklāt, ka esi brīvs.” (261) Viņi uzgāja augšā istabiņā, kur kopā sastumtas divas gultas, no gaismas ieslēgšanas gaisā uzspurdz naktstauriņš. Laime piepilda skumju telpu. No bāra plūda klusinātas klavieru un vijoles skaņas.

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −2,53 €
Materiālu komplekts Nr. 1329267
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Milans Kundera "Nepanesamais esības vieglums"”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/178801

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties