Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
14,20
Ietaupījums:
1,85 (13%)
Cena ar atlaidi*:
12,35
Pirkt
Identifikators:860446
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 13.04.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

Starptautisko finanšu pamatā ir attiecības, kas veidojas valūtai funkcionējot pasaules ekonomikā, tai „apkalpojot” atsevišķas nacionālās saimniecības apmaiņā pret viņu darbības rezultātiem.
Globālās finanses veido noteiktu sistēmu. Globālo finanšu sistēma no ekonomikas skatupunkta ir noteikts finanšu attiecību kopums (valūtas attiecību kopums), noteikta finanšu organizācijas forma ar savu valstiski – tiesisko regulējumu.
Globālo finanšu sistēma var tikt apskatīta globālā līmenī, bet eksistē arī reģionālās un nacionālas finanšu sistēmas.
Vēsturiski sākotnēji radās nacionālā finanšu sistēma un būtībā tā bija tāda – ar kuras palīdzību notika starptautisko maksājumu aprite.
No organizācijas viedokļa nacionālā līmenī šīs attiecības veidojās nacionālai saimniecībai globalizējoties – tiek piešķirta juridiska forma, kura ir adekvāta noteiktai ekonomiskai sistēmai. Nacionālā finanšu sistēma ir daļa no valsts naudas sistēmas – relatīvi patstāvīga un iziet ārpus nacionālām valsts robežām.
Nacionālās valūtas sistēmas pamatelementi:
1)Nacionālā valūta ar savu nosaukumu, nomināliem;
2)Nacionālās valūtas konvertējamības pakāpe;
3)Nacionālās valūtas paritāte jeb kurss (attiecība pret citu valsts valūtu);
4)Nacionālās valūtas kursa režīms;
5)Valūtas starptautiskā likviditāte;
6)Valūtas ierobežojumu esamība/ neesamība;
7)Starptautiski izmantoti kredītlīdzekļi un to izmantošanas kārtība;
8)Valsts starptautiskās valūtas reglamentācija;
9)Nacionālās valūtas un zelta organizācija un reglamentācija.

Starptautiskas valūtas sistēmas pamatelementi:
1)Rezerves valūtas, kas nosaka starptautiskas valūtas sistēmu (starptautiskas valūtas vienības – SDR);
2)Valūtas savstarpējās konvertējamības nosacījumi;
3)Valūtas kursu režīma reglamentācija;
4)Starptautiskās valūtas likviditātes starptautisks regulējums;
5)Valūtas ierobežojumu starptautisks regulējums;
6)Starptautiska kredītlīdzekļu pielietošanas unifikācija;
7) Starptautisko norēķinu līdzekļu unifikācija;
8)starptautiskas valūtas un zelta tirgus režīms, arī tiek regulēts;
9)starptautiskas institūcijas, kas nodarbojas ar globālo finanšu attiecību uzraudzību, regulēšanu.
1.Mūsdienu (Jamaikas) valūtas sistēma.

70. gadu vidū praksē nedarbojās svarīgi Bretonvudsas sistēmas pamatprincipi. Valūtas vairs nevarēja apmainīt pret zeltu, svarīgas valūtas peldēja, tāpēc tika meklēta jauna pieeja jauno starptautisko sistēmu regulējumam. Tas, kas notika praksē, kā arī galvenie teorētiskie principi tika juridiski noformulēti un akceptēti 1976. gadā atkal starptautiskajā konferencē Jamaikā, Kingstonā.
1)Oficiāli tika panākta vienošanās par starptautiskas valūtas un zelta likvidēšanu, atceļot zelta oficiālo cenu.
2)Tika atcelta oficiāla valūtas apmaiņa pret zeltu un valūtas institūcijām tika atļauts pirkt un pārdot zeltu par tirgus cenām
3)Valstīm liegtās tiesības izvēlēties jebkuras valūtas režīmu gan fiksēto, gan peldošo gan arī to kombināciju.
4)Par valūtas sistēmas un valūtas kursa noteikšanas bāzi par oficiālo saistību un prasību samērošanu kļuva mākslīgi izveidotas SDR vienības.


2.Maksājumu bilance un ekonomiskā politika. Latvijas maksājumu bilance.

Maksājumu bilance ir visu to ekonomisko transakciju kopums (statistisks atspoguļojums), kas notiek starp kādas valsts rezidentiem un pārējo pasauli noteiktā laika periodā.
Maksājumu bilance ir viena no vissvarīgākajiem gada pārskatiem katrai valstij, jo tā parāda cik preču, pakalpojumu valsts izved/ ieved, parāda vai valsts no ārpasaules aizņēmās/ aizdod līdzekļus un vēl maksājumu bilance parāda to, ko dara CB – vai savas rezerves palielina/ samazina, vai tās sakarā parādās termins „rezidents’’.
Maksājumu bilances nozīmē rezidents ir kaut kas tāds, kas atrodas dotajā valstī. Jāizšķir vai runa iet par rezidentu vai nerezidentu.
Rezidents – indivīds, mājsaimniecības, firmas, kompānijas, korporācijas, kā arī publiskās institūcijas (valsts, pašvaldības institūcijas).
Maksājumu bilancē parādās tikai tās transakcijas (ekonomiskās darbības), kas risinās pāri valsts robežām, piemēram, starp rezidentu un nerezidentu.
Maksājumu bilances statistika atspoguļo visas transakcijas starp rezidentiem un nerezidentiem, tiem pērkot preces, pakalpojumus, iegādājoties finanšu aktīvus (akcijas, obligācijas). Maksājumu bilance ietver sevī arī banku transakcijas.
Maksājumu bilanci sastāda nacionālajā valūtā. Dažkārt maksājumu bilanci citām vajadzībām var sastādīt SDR vienībās – datu salīdzināšanai.
Maksājumu bilance tāpat kā citas bilances raksturojas ar galveno iezīmi – līdzsvarotība, tas ir tāpēc, ka maksājumu bilance balstās uz divkārša ieraksta principa. Katrai transakcijai starp rezidentu un nerezidentu ir divas puses – kas vienam ir maksājums, tas otram – ieņēmums un šīs abas puses tiek atzīmētas maksājumu bilancē. Katru valūtas ieņēmumu no ārējās pasaules atspoguļo kā kredītposteni ar „+” zīmi, bet katru maksājumu uz ārpasauli ar „-‘’ zīmi kontā.
Maksājumu bilances statistiskie dati tiek sadalīti divās pamatdaļās: - tekošais konts un kapitāla konts un katra šī daļa tālāk tiek sadalīta apakšsekcijās (apakškontos).
Tekošais konts atspoguļo noteiktas ienākumu plūsmas, bet kapitāla kontā parādās izmaiņas aktīvos un pasīvos.
Viena no tekošā konta pamatdaļām ir tirdzniecības bilance, ko ļoti bieži dēvē arī par redzamo bilanci, jo tā atspoguļo starpību starp ieņēmumiem no eksporta un izdevumiem no importa. Ieņēmumus no eksporta atspoguļo maksājumu bilances kredītā, bet maksājumus par importu atspoguļo kā debeta posteni. Tekošais konts ir ar pārpalikumu, ja ieņēmumi no eksporta ir lielāki par maksājumiem par importu un otrādi.
„Neredzamā” bilance attiecās uz pakalpojumiem.
Vēl maksājumu bilancē ietilpst dividendes, peļņa no kapitāla, procenti, arī šos ieņēmumus/ izdevumus atspoguļo bilancē, jo tie nāk no ārzemju kompāniju investīcijām. Vēl tekošā kontā tiek atspoguļoti t.s. vienpusējie ienākumi, kam pretī nenāk nedz pakalpojumi, ne kāds labums, piem., humānā palīdzība.
Kapitāla konts. Kapitāla konta transakcijas tiek atspoguļotas attiecībā u finanšu kapitālu. Šīs kapitāls nāk valstī, ja valsts vai kāds rezidents aizņēmās, pārdod viņa rīcībā „aizjūras” īpašumu, investīciju veidā. Šie posteņi ir apskatāmi kā kapitāla ieplūšana valstī un atzīmēti ar „+”. Kad kapitāls atstāj valsti – ja aizdodam naudu uz ārzemēm, ja rezidenti investē ārzemēs, ja mēs iegādājamies kādus aktīvus, kas pieder ārzemniekiem – nauda aizplūst, to atzīmē ar „-„ zīmi maksājumu bilances debetā.
Kapitāla kontā posteņus parasti sadala kā, vai tie nāk no publiskā vai juridiskā sektora un arī atkarībā no tā vai tas ir īstermiņa, vidējā termiņa vai ilgtermiņa kapitāls.…

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −5,15 €
Materiālu komplekts Nr. 1178511
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „LU ekonomikas bakalaura valsts eksāmenu atbildes”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/860446

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties