Noslēgumā Legrand izvirza jautājumus, kurus rada šī Romas katoļu pieeja hermeneitikai. Pirmkārt, vai Bībeles hermeneitikas izolēšana nevarētu radīt plaisu jeb nošķīrumu starp Bībeli un dzīvi? Legrand uzskata, ka izolējot hermeneitiku, pastāv briesmas zaudēt Dieva Vārda kopējo nozīmi un jēgu. Otrkārt, Bībeles hermeneitika ir kļuvusi akadēmiska tādā ziņā, ka teju jebkurā Rietumu universitātē nodarbojās ar Bībeles tekstu pētniecību. Tagad augstskolas dara to uzdevumu, ko kādreiz darīja Baznīca iešaurinātā lokā. Atsaucoties uz piemēru Amerikā, rodas priekšstats, ka Legrand šo situāciju tomēr vērtē negatīvu. Treškārt, Jaunā hermeneitika ir kļuvusi individuāla – tā primāri ir indivīdu aktivitāte. Liberālās ideoloģijas dominances iespaidā Rietumos ir nostiprinājies priekšstats hermeneitikas jomā, ka vienas personas viedoklis ir tikpat labs kā otras personas viedoklis. Legrand pret to iebilst, norādot, ka interpretācija nav jautājums par “viedokli”, bet gan par praksi. Savukārt prakse, kas ir interpetācijas beigas, nav nevis individuāla, bet gan esoša sadarbībā starp vairākiem. Ceturtkārt, Legrand uzskata, ka Jaunā hermeneitika mēdz būt vienpusīgi sekulāra. Agrīnās Baznīcas un viduslaiku hermeneitika bija ticības jautājums, ar mērķi parādīt Jēzus Kristus nozīmi. Savukārt mūsdienās tā vairs nav, jo akadēmiskā vidē balstoties uz tehniski lingvistisku analīzi, izpaliek ticības aspekts. Piektkārt, Legrand uzskata, ka Teksta hermeneitikai ir jātiek papildinātai ar Gara hermeneitiku. Ar to domājot, ka Vārdu nevar izolēt no Gara piepildītas vēstures globālā konteksta, kas ir pirms un seko Svēto Rakstu kompozīcijai. …
