Ainavās vairāk tika uzsvērtas Latvijas dabas īpatnības un raksturs. 1930. gados
apceļojis vairākus mākslas centrus Beļģijā, Itālijā un Vācijā. Bez klusajām dabām
gleznojis arī portretus un ainavas, tai skaitā, gleznas Rīgas skati un Siguldas cikls. Svemps bija izcils klusās dabas meistars, viņam ir paliekoša vieta šī žanra attīstīšanā latviešu padomju glezniecībā.
Zīmējums viņam palika otršķirīgs. Ļoti daudz viņš gleznoja puķes. “Ar tām
puķēm man ir gan laime, gan nelaime. Es nemaz nebūtu ar viņām aizrāvies, bet dzīve
pati ievirzīja. Kad es otro reizi aizbraucu uz Parīzi, es sapratu, ka visa māksla iet uz krāsainību. Impresionismam un fovismam jau vajadzēja atstāt savas pēdas. Un pēc tam man radās tās krāsainās klusās dabas ar augļiem, kēksiem, pudelēm. Nu un tad vienreiz es iedomājos uzgleznot arī tādu vienu raibu franču buķeti,” rakstīja pats mākslinieks. Svempa pirmās klusās dabas ir tumšas, smagnējas. Galvenā mākslinieka
daiļrades tēma ir ainava un klusā daba, īpaši ziedu gleznojumi. Dažkārt gleznoti arī
portreti. Padomju okupācijas gados vairāk pievērsies ainavai, dažkārt arī pilsētas
ainavai, 1960.-tajos gados atgriežas pie ierastajām klusās dabas kompozīcijām.…
