Latvijas valstiskuma pirmie gadi, 1918.-1922.g: iekšpolitiskās un ārpolitiskās problēmas

Lielinieku režīma nodibināšanās.
[Vis]krievijas Centrālā izpildu 1918.g. 13. novembrī Ļeņina, Sverdlova un Avaņesova vadībā, lēma par padomju varas atjaunošanu Latvijā. Ļeņins 29. novembrī bija paziņojis Padomju Krievijas armijas virspavelniekam, ka tiks dibināta Padomnju latvijas valdība. Stučka 1918.g. 17. decembrī ar Daņiševsku un Lencmani izsludināja latvijas padomju valdības manifestu, kurā bija teikts, ka valsts vara Latvijā nodota padomju valdības rokās. 1918.g. 17. decembri var uzskatīt par “Padomju Latvijas republikas proklamēšanas dienu”. Ļeņins ar savu 1918.g 22. decembra dekrētu par latvijas padomju republikas neatkarību atklāja Krievijas TAUTAS KOMISARU PADOMI.
Tanī pašā laikā maskava a r saviem dekrētiem nodibināja arī Lietuvas un Igaunijas padomju republiku. 2. janvārī Rīga bija pāmesta bez aizsardzības un atējošajiem vācu karaspēkam rupēja vairs nosargāt tikai savus transportus. Stučka to izmantoja un pateica, ka tas viss ir viņa varoņdarbības dēļ.
Stučka ar pāris saviem valdības locekliem bija ieradies jau 21. decembrī, tad līdz 1919. gadam 22. maijam, kad Rīgu atbrīvoja no lieliniekiem, aptecēja tiešī pieci mēneši. Šo laika periodu sauca par “neatkarīgo Latvijas Padomju republiku”. Stučka lika latvijas padomju kongresam, kas sanāca 1919. gada 13. janvārī Rīgā, ievēlēt Cetrālo izpildu komiteju (CIK) 60 locekļu sastāvā. No 8 ekonomiskajām nodaļām izveidoja Tautas saimniecības padomi, no kara, iekšlietu un tieslietu nodaļām izveidoja Revolucionārās cīņas padomi; kā arī trešo, Sociālās nodrošināšanas un tautas iglītības padomi. …