Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
5,99
Ietaupījums:
1,14 (19%)
Cena ar atlaidi*:
4,85
Pirkt
Identifikators:676673
Vērtējums:
Publicēts: 20.03.2009.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

1.Tiesību periodi Latvijā.
• Paražu tiesību laiks (līdz 13.gs)
• Viduslaiku Rietumeiropas tiesību periods (13.-16.gs)
• Tiesības mūsdienu izpratnē (19.gs.otrā puse, 20.gs sākums)
• Vācu okupācijas laika tiesības (1915.-1918.g.)
• Latvijas Republikas periods (1918.-1940.g.)
• Padomju tiesību uzspiešana, pirmā PSRS okupācija (1940.-1941.g.)
• Nacistiskās Vācijas okupācijas tiesības (1941.-1944./45.)
• Padomju tiesību periods (1944./45.-1991.g.)
• Latvijas Republikas tiesības (no 1991.g.) Mūsdienu Eiropas tiesības.
2.Paražu tiesības Latvijā (līdz 13.gs). Senie balti un lībieši dzīvoja pēc paražu tiesībām. Tās nebija pierakstītas līdz 13.gs. sākumam, kad to veica vācu iekarotāji, pārlabojot tās atbilstoši kristietības reliģiskajām normām un jaunajai sabiedriskai iekārtai, un pastāvēja mutvārdu formā, balstījās uz atmiņu un pēcnācējiem. Tā kā paražu tiesības veidojās no prakses, no paražām, tās nebija sistematizētas. Tās lielā mērā bija kazusitiskas, t.i., normas tajās tika veidotas, balstoties uz konkrētiem gadījumiem (kāzusiem), kas netika vispārināti. Baltu un līvu paražu tiesībās nav kārtu partikulārisma, uz kura pamata tolaik veidotas tiesības Rietumeiropā. Gadsimtu gaitā šīs tiesības transformējās par zemnieku tiesībām, mainot etniski teritoriālo principu uz kārtas principu. Ģimenes attiecībās līdzīgi kā pie senajiem romiešiem noteicošā loma bija tēva privātai varai. Vecākais vīrietis kā vienīgais bija pilntiesīgas visas mantas īpašnieks. Tipiska patriarhāri organizēta ģimene, kur radniecību skaitīja pa vīriešu līniju. Mūsu senči nebija pakļāvušies katoļu baznīcas rituāliem, laulības procedūra atšķirīga no romiešiem. Precības lielākoties notika diezgan vardarbīgā kārtā – ar sieviešu laupīšanas un zādzības palīdzību. Tikai pamazām līgavu zagšanu sāka izspiest civilizētāka līgumiskā laulību forma, kas pēc savas būtības atgādināja civiltiesisku darījumu, kur preces statusu ieguva nākamā sieva. Pastāvēja eksogāma laulība. Laulības šķiršanas arī ir pastāvējušas, pret kurām katoļu garīdznieki cīnījās, nosakot īpašuma tiesību zaudēšanu tam vīram, kas pameta ģimeni. Mantot varēja tikai dēli, skaitījās, ka meitas no mantojuma tiek izslēgtas ar pūra došanu. Izņēmuma situācijās, ja nebija vīriešu kārtas pēcnācēji, tad meita mantoja meita. Lietu tiesības bija cieši saistītas ar mantojuma tiesībām. Sākotnēji mantojums un īpašums tika uztverti kā sinonīmi. Līgumi tika slēgti mutiski, sarokojoties ar labajām rokām liecinieku klātbūtnē, iespējams, arī dodot zvērestu par pušu gatavību pildīt uzņemtās saistības. Krimināltiesības piederēja pie privāto tiesību jomas, jo, nepastāvot publiski organizētai valsts varai, reakcija uz noziedzīgu nodarījumu notika privātā kārtā.Ar laiku izveidojās tāda situācija, kad atsevišķas dzimtas nepārtraukti karoja, neatminot pat sākotnējos konflikta izcelšanās iemeslus. Mūsdienās šādas attiecības tiek sauktas par asinsatriebību, bet juristu vidū par vaidu tiesību. Dzimtas varēja panākt savstarpēju izlīgumu, kas saistījās ar kompensācijas (vīra naudas) samaksāšanu cietušajai dzimtai. Ja kāds zemnieks tika nokauts, tad viņa tuvākie draugi tiesāja slepkavu pēc savas tiesas , nonāvēdami bez kāda sprieduma, bez bendes tur, kur viņu saķēra, pat neraugoties uz to, ka slepkavība bija notikusi pašaizsardzības gadījumā. Paražu tiesību pieraksti galvenokārt min noziegumus pret personu un īpašumu. Noziegumi pret reliģiju netiek minēti, taču Livonijas Indriķa hronikā aprakstītās lībiešu paražu tiesā iztiesātās lietas par burvestību un par atteikšanos no tēvu ticības (pagānisma) rāda, ka pastāvējusi arī šādu noziegumu kategorija, par kuru izdarīšanu spriesti ļoti bargi sodi. Tā laika procesa forma – akuzācijas process balstīts uz prasītāja mutvārdu sūdzību tiesai. Tiesā griezās tikai tad, ja pats nevarēja nodrošināt savas tiesības. Īpašas tiesas iestādes tolaik nepastāvēja un tiesu izsprieda vietējās lēmējinstitūcijas – vecāko padomes un tautas sapulces. Pats tiesas process, ja tāds notika, notika atklāti – bez publisku apsūdzētāju un aizstāvju klātbūtnes. Pasludinātais spriedums tika nekavējoties izpildīts, jo nepastāvēja pārsūdzības iespējas. Pierādījumu savākšanā un nostiprināšanā, tiesneši bieži nespēja lietu izskatīt bez būtības pierādījumu trūkumu dēļ, tāpēc pēc palīdzības griezās pie Dieva. Dieva gribas izzināšana parasti notika ar zīlēšanas palīdzību ordāriju formā, bija arī Rietumeiropā populārie pārbaudes veidi – divkaija, pārbaude ar karstu dzelzi un ūdeni. Nozīmīgs procesa elements bija zvēresta došana, kura tekstā tika ietverta atsaukšanās uz dievišķiem spēkiem un lāsts zvēresta devējam, ja viņš būtu devis nepatiesu liecību.

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Latvijas tiesību vēsture”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/676673

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties