Cilvēki šķirotavas stacijā netika informēti par to, ka tiek izsūtīti uz mūžīgiem laikiem, tikai nokākot gala punktā deportētie uzzināja, par to, ka tika izsūtīti uz mūžīgiem laikiem. Cilvēki tika sūtīti uz tādām vietām, kur pat mājas nebija, cilvēki ierakās zemē un tur arī dzīvoja, lai gan jau 25.marts un ir pavasaris, āras gaisa temeretūra dazreiz bija arī negatīva. Cilvēki tika norīkoti vietējos sovhozos, kur bija iespēja nedaudz nopelnīt naudu, lai nopirktu maizi vai kartupeķlus, bieži vien cilvēki tika nodarbināti ļoti garas stundas nesaņemot pienācīgu attalgojumu, kas darudēja ar badu. Liepiņš raksta: “ Kolhozā mēs izstrādājām 1000 darbadienas, taču maizes nav. Pagaidām ir tikai kartupeļi, bet drīz arī kartupeļu nebūs.” Rozālija Pētersona iesniegumā VDK lūdz viņus nosūtīt atapakaļ: “sakarā ar vecumu un slimību es kolhozā sev maizi nopelnīt nevaru un atrodos bezizejas stāvoklī. Šeit no maniem radiniekiem nav neviena. Visas manas meitas un tuvinieki atrodas Latvijā, kuri varētu mani apgādāt. Tamdēļ lūdzu Jūs nosūtīt mani uz dzimteni, Latvijas PSR Valkas pilsētu.”24 Dzīve Sibīrijā bija skaudra, reti kurš atgriezās atpakaļ savā dzimtenē. Atgriešanās iespējas plašākas bija pēc Staļina nāves 1953.gads, cilvēkiem viss bijā jāsāk no jauna, jo nav māju, darba. Par ko šie cilvēki tika isūtīti, kādēļ viņu likteņi bijuši tik skarbi, tas ir nežēļīgas diktatūras noziegums pret tatu, pret cilvēkiem, ko nekad nedrīkst aizmirst un piedot šo nežēlīgo un prettiesisko rīcību.…
