Konspekts priekšmetam "Ievads vēstures zinātnē"

Pozitīvisms
Ogists Konts (1798-1851)
Franču filozofs. Uzskats, ka līdz ar jauna laikmeta sākumu cilvēcei ir jābūt pilnīgi zinātniskai, viss pārējais ir maldi. Pilnīgi pārliecināts, ka vēsture NAV zinātne. Vēsturi var pētīt, lai izzinātu sabiedrības rīcību. Vajag jaunu zinātni – socioloģiju – kas eksaktā veidā pētītu sabiedrības attīstību un kaut ko pateiktu par nākotni, izredzēm izdzīvot.
Darbs „Pozitīvās filozofijas kurss” – sabiedrība ir progresīva, izgājusi vairākas attīstības stadijas un ir sasniegusi zinātnisko laikmetu.

Mūsdienu zinātnieki par patiesu zināšanu uzkrāšanas iespējam:
Kārls Raimunds Popers (1902-1994) – kritiskā racionālisma teorija.
Visām cilvēka zināšanām ir uzkrājoša daba.
Teorija: kā var atšķirt patiesas zināšanas no nepatiesām? Falsificējības pārbaude. Patiesas zināšanas teorētiski ir iespējams atspēkot.
Tomass Semions Kūns (1922-1996)
Jebkuras pētniecības pirmsākumi ir paša pētnieka pieņēmums. Mēs kaut ko akceptējam, bet kaut ko esam spiesti noraidīt. Nevar cerēt uz patiesību, viss ir relatīvs, atkarīgs no mūsu pieņēmumiem.
Zināšanu atsijāšanas modelis: Paradigmu teorija – domāšanas princips.

P. K. Feyheraberd (1924-1994) – relatīvisma teorija
Viss ir rekatīvs, nosacīts, nav tāda universāla principa, ko lietotu visas zinātnes. Cilvēks veic subjektīvus pieņēmumus. Plurāliskās izpētes sistēma, lai izprastu patiesību, jāpiedalās daudziem zinātniekiem. Jebkurš vēstures pētījums ir subjektīvs, jāstrādā vairākiem kopā.


…