Komponisti
Ludvigs van Bēthovens
(1770 – 1927)
Lielākais 19. gs Vīnes skolas pārstāvis pēc Mocarta un Haidna. Bērnībā Bēthovens parādīja izcilas muzikālās spējas un pianistiskas dotības. 8. gadu vecumā Bēthovens pirmoreiz publiski uzstājās. Mūzikas apmācības sākumā Bēthovenam nebija labu skolotāju, tikai 11g vecumā viņš sāka mācīties pie Nefes. Neilgu laiku Bēthovens papildinājies pie Mocarta, kompozīciju un mūzikas teoriju apguva pie Haidna un Saljeri. Bēthovena izpildītāj darbība bija 18. gs 90 gados un 19. gs sākumā. Bēthovens bija izcils virtuozs, kaut gan spēlē nebija galantuma. Bēthovena virtuozitāti var salīdzināt ar freskas mākslu. Viņa izpildījums ir plašs ar vērienu. Klavieres tiek pārvērstas par mazu orķestri. Kā Bēthovens sasniedza savu virtuozitāti, par to liecina vingrinājumu burtnīcas. Spēlē izmantoja visu rokas spēku
K. Černi par Bēthovenu rakstīja:” Bēthovena spēle ir dvēseliska, vērienīga, ar jūtu daudzveidību, īpaši Adadžio. Tās bija skanu gleznas, apbrīnojamas veselumā.”
Daiļrades sākumā Bēthovens pieturējās pie klasiskajām tradīcijām (spēle taktī) un tikai reti mainot tempu. Īpaši jāatzīmē kulmināciju vietās tempa palēlinājums. Vēlāk Bēthovens nepieturējās pie tempa vienotības, spēlēja “tempo ruboto”. Laikabiedri sajūsminājās par Bēthovena dziedošo spēles manieri. Radošais sākums ir arī ģeniālajās Bēthovena improvizācijās. Bēthovens sacentās ar pianistu un komponistu Danielu Šteinbeltu(1765 – 1823) Tikšanās izvērtās par Bēthovena triumfu. Ar Bēthovenu – pianistu sākas jauns virziens izpildītājmākslā, to turpina Ferencs Lists un A. Rubinšteins. Bēthovena klavierdaiļrades centrā atradās spēcīgs, gribas pilns raksturs. Bēthovena mūzikas gars – cīņas spars, cilvēka gribas apliecinājums, bezbailība un pamatīgums. Viņa interese par cilvēka likteni aptver vispārinājumu un iezīmē psiholoģisko novirzienu 19. gs mākslā.
Bēthovena mūzika ir piesātināta ar ievērojamām liriskām lappusēm, tās ir pārdomas par dzīvi, cilvēka sūtību. Bēthovena lirika atklāja īpašu pieeju dabas attēlojumiem. Bēthovena sacerējumiem piemīt liela iekšējā dinamika, metroritms. Viņš izmantoja ritmisko pulsāciju, paaugstinot skaņdarba iekšējo “tonusu”. Skaņdarbos pat pauzes iegūst īpašu nozīmi. Gribas uzplaiksnījumi parādās ar dažāda rakstura akcentiem: sf, sfp, fp, ffp, .
Bēthovens bija izcils faktūras meistars. “Alberti basus” pārnesa uz zemo reģistru, iegūstot “verdošas” figurācijas nozīmi, masivitāti. Basu nepārtrauktā atkārtošanās piedod mūzikai satraukumu, nemieru. Bēthovens mūzikā daudz vairāk izmanto lielo tehniku(oktāvas, tercas, akordus), attīsta martellāto tehniku. Pirkstu tehnikas attīstīšanai izmanto masīvas pasāžas, skaņu rindas, izmantojot trijskaņu skaņas.
Bēthovens plaši izmanto pedāli, to izmanto visa diapozona aptversanai. Klaviermūzikā izmantoti dažādu instrumentu tembru imitācija(mežrags, fagots, u.c.). Bēthovens ir lielisks formas meistars, jo no nelielas tēmas izveido monumentālu, ciklisku kompozīciju. Galveno klavierdarbu dalu sastāda 32 sonātes. Sonātēm ir caurviju attīstība, kas piedod lielu dinamismu un veselumu. Atsevišķās sonātēs iekļauti neparasti žanri (ariozo, maršs, fūga), izmainīta daļu secība.
Nozīmīgākās sonātes: 8. sonāte – “Patētiskā” do minorā
14. sonāte “Sonāte guasi una fantāzija”
“Mēnesnīcas” do # minorā
23.sonāte “Aposionāta” fa minorā
Pēdējās piecas sonātes – sarežģītas cikliskas formas, sagatavo romantiskā laikmeta mūziku.
Klavierkoncerti (5): No1 – Do Mažorā
No2 – Si bemol Mažorā
No3 – do minorā
No4 – Sol Mažorā
No5 – Mi bemol Mažorā
Bēthovens ir sarakstījis 20 variāciju ciklus, nozīmīgākās:
33 variācijas par Diabelli valša tēmu
32 variācijas do minorā
Bēthovens ir sarakstījis aptuveni 60 nelielus skaņdarbus: bagateles, lendlerus, ekosēzes, menuetus, arī populāro “Elīzi”.
Redakcijas: A. Goldenveizera, A.Šnābeļa
Izpildītāji: M. Grīnbergs, Svjatoslavs. Rihters, Emīls Gilelss.
Edvards Grīgs
(1843 – 1907)
…
