Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
3,49
Ietaupījums:
0,49 (14%)
Cena ar atlaidi*:
3,00
Pirkt
Identifikators:513886
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 23.02.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

Cilvēks

Katram no mums ir savs viedoklis par to kas ir cilvēks kā individualitāte un personība. Tā kā ārsta uzmanības centrā ir cilvēks , tad ārstam ir jābūt tā teikt cilvēku ekspertam. Cilvēku var apskatīt no bioloģijas , psiholoģijas , socioloģijas un filozofijas viedokļiem un tā kā cilvēks ir kas vairāk nekā tā kopā saliktās daļas , mēs nevarēsim pazīt cilvēku, aplūkojot tā sastāvdaļas , šķirtas citu no citas. Tieši visu šo daļu sadarbība padara cilvēku neatkārtojamu. Cilvēks ir būtne, kura aktīvi meklē , mērķtiecīgi izvēlas un individuāli apstrādā visu sev pieejamo informāciju. Un cilvēks nav bezpalīdzīga būtne, kas padodas vides iedarbībai , bet gan piedalās savas apkārtējās vides veidošanā. Daudzās māsu zinātnēs teorijās cilvēks tiek uzskatīts par atvērtu sistēmu , kas apmaina vielas, enerģiju un informāciju ar apkārtējo vidi, tādejādi sevi uzturot. Katra indivīda pielāgošanā spēja ir tā, kura nosaka cik labi katrs cilvēks var reaģēt uz pastāvīgi mainīgo apkārtējo vidi, saglabājot savas funkcionēšanas spējas. Tāpēc cilvēka darbība ir jāaplūko saistībā ar vidi un sabiedrību, kurā viņš dzīvo un strādā un ar šajā sabiedrībā eksistējošām normām un uzskatiem.
Daudzas medmāsas - teorētiķes ir devuša cilvēka definīcijas no viedokļa no māsu viedokļa. Florence Naitingeila, 1860tajā gadā: „ Cilvēks ir indivīds, kuram piemīt organisma pašatjaunošanās spējas, kas palīdz viņam pārvarēt slimību, tiekties pēc veselības, taču viņš atrodas pastāvīgā apkārtējā vides un māsas ietekmē” , šajā viņas teiktajā arī parādās tas , ka cilvēks mijiedarbojās ar apkārtējo vidi cilvēkiem, un tādejādi mainās pats. Dorotejas E. Oremas teorija vairāk kā simts gadus vēlāk skan šādi :”Cilvēks ir veselums, kas var funkcionēt bioloģiski, simboliski un sociāli un kurš uzsāk un veic pašaprūpi, lai saglabātu savu dzīvību, veselību un labsajūtu; pašaprūpes aktivitātes ietver gaisa, barības, ūdens, izvadīšanas procesu, aktivitātes un atpūtas, vientulības un sociālās iekļaušanās nodrošināšanas, izsargāšanos no dzīves riska faktoriem, un cilvēka funkcionēšanas veicināšanu.„ Orema skaidro, ka cilvēks funkcionē dažādos plānos , proti , kā bioloģiski aktīva būtne , kā būtne , kas veido savu simboliku , savu atšķirīgo personību un kā sociālu būtni , kura kontaktējas un veido savu stāvokli un nozīmi apkārtēja sabiedrībā. Orema saka , ka cilvēks, protams, par sevi rūpējas un nodrošina primārās nepieciešamības , lai vispār eksistētu , un rūpējas arī par savu labklājību gan fiziskajā , gan sociālajā , gan psiholoģiskajā plānā. Vēl viena māsa Virdžīnija Hendersone savā teorijā nosauc arī četrpadsmit cilvēka pamatvajadzības , un tā skan šādi :”Cilvēks ir vesela, pilnīga, un neatkarīga būtne, kurai ir 14 pamatvajadzības – elpot, ēst un dzert, izvadīt, kustēties un nodrošināt ķermeņa temperatūru, ievērot tīrību, izvairīties no briesmām kontaktēties ar citiem ticēt vai pielūgt , strādāt un mācīties.” Daudzās teorijās var ievērot, ka cilvēks ir pieminēts kā vesels organisms , proti, bez slimībām .

Veselība
Cilvēka dzīvē nav svarīgākas lietas kā Veselība, ja tās nav tad nelīdzēs nekas, cilvēks nevar justies laimīgs, un izbaudīt visus dzīves sniegtos „augļus”.
Pasaules Veselības Aizsardzības Organizācijas veselības definīcija ir: „Ar veselību saprotams cilvēka stāvoklis, kurā viņš ir ne tikai brīvs no slimībām, bet kurā tas bauda arī pilnīgu fizisko, psihisko un sociālo labklājību”. Šī definīcija parāda, ka veselība ir kaut kas vairāk nekā tikai slimības prombūtne. Definīcijā arī tiek uzsvērts tas, ka svarīgs ir cilvēka fiziskais, psihiskais un sociālais stāvoklis. Līdz ar to šī definīcija atbalsta arī mūsu praksē valdošo uzskatu par cilvēku kā vienotu veselumu. Veselība un slimība ir viena turpinājuma divi punkti un tiem nav stingras robežlīnijas.
Dzīves laikā cilvēks var virzīties no viena punkta otrā. Vienu dienu viņš var justies labāk citu sliktāk. Veselība tātad nav statisks stāvoklis, bet gan ir dinamisks, individuāls process, kurā cilvēks visu laiku cīnās un pielāgojas.
Somu profesors Kaite Eriksons (1984) saka: „Veselība ir stāvoklis, kurā ir intigrēti veselīgums, veselīgs dzīves veids un labsajūta, bet kurā nav pilnīgi slimības prombūtne”. Tas nozīmē, ka cilvēka veselība lielā mērā ir atkarīga arī no viņa labklājības līmeņa. Ļoti bieži slimības rezultāts ir nepareizs dzīvesveids. Reizēm cilvēks pats to apzinās, tomēr neko nedara lietas labā lai to novērstu. Cilvēka fizisko veselību un fiziskās funkcijas profesore K. Eriksone definē kā darbības jeb funkcijas, bet izjūtas kā labklājību jeb labsajūtu.

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Klīniskā aprūpe”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/513886

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties