Mani izziņas procesi.
Runājot par sajūtām, piemēram, kad mēs satiekamies ar draugiem, mums patīk spēlēt spēles. Un viena bija par sajūtām. Aizverot acís man vajadzēja aptaustīt priekšmetu maisā un man bija jāuzmin, kas tas ir? Protams, ka es neuzminēju , bet tad, kad to apskatīju es uzreiz varēju pastāstīt sīkāk par šo priekšmetu, kas ir arī tā uztvere. Ar redzi, ožu un dzirdi es
informāciju vai priekšmetus uztveru daudz labāk. Lai rastos sajūta nepieciešama fiziska kairinājuma iedarbība, kā piemēram, “Bazkāju taka”, kur dalībnieks neapzināti kairina visas savas maņas. Runājot par domāšānu un runu. Es bieži vien pasaku kaut ko, ko nevajadzētu, jo, kā saka pirms runā - padomā. Tas notiek spontāni. Tāpēc varu teikt, ka tā ir mana pilnveidojamā puse. Kā arī satraukums man bloķē prāta darbību. Lai saglabātu savu tīšo
uzmanību, man pēc noteikta laika noteikti ir jāpieceļas, jāizkustina kājas un jāizveidina galva.
Izejot svaigā gaisā, tas ļoti labi palīdz un es varu turpināt savu darāmo.Noteikti vajag pieminēt arī manas procesa stiprākās puses. Noteikti varu pateikt to, ka mana iekšējā intuīcija ir ļoti labi attīstīta un precīza, protams, ne vienmēr, bet ļoti bieži. Mana iekšējā intuīcija reti mani pieviļ. Piemēram, nezinu kā, bet es zināju, ka man būs meitiņa, kad es biju gaidībās. Visi man
teica, ka būs puika, bet es zināju, ka nē.Kā arī tas pats notiek, kad mēs spēlējam spēles ar draugiem vai ģimeni, mana intuīcija reti mani pieviļ. Mana iekšējā intuīcija mani nepieviļ arī sakarā ar to, ka es ļoti labi jūtu cilvēkus. Runājot par atmiņu, to noteikti varētu pilnveidot, jo
priekš mana vecuma, tā nav tik laba. Visa svarīgākā informācija tiek pierakstīta. Gribu vēl pieminēt to, ka mana redzes atmiņa ( sensorā atmiņa )ir ļoti laba. Piemēram, braucot pie stūres man ir pašai jābrauc, tā es atceros ceļu vislabāk. Tādejādi es vairāk koncentrējos un iegaumēju maršrutu.…
