1.3. Ģenialitāte
Ģēnijs – 1) cilvēks ar visaugstāko spēju attīstības līmeni; 2) cilvēks, kas ieguldījis pasaules kultūrā kaut ko jaunu. Parasti tikai laiks var apstiprināt cilvēka ģenialitāti, kā arī šā ieguldījuma nepieciešamu nākamajām paaudzēm.
Ģenialitāte– intelekta un personības raksturojums, kas atspoguļo augstāko radošas apdāvinātības līmeni. Par ģēnijiem mēdz teikt, ka sasniegumi mākslas jomā veido veselu laikmetu sabiedrības dzīvē, kultūras attīstībā. Ģeniālu cilvēku ir ļoti maz. Tiek uzskatīts, ka visas civilizācijas pastāvēšanas laikā ir bijis ne vairāk kā 400 ģeniālu cilvēku. Augsts apdāvinātības līmenis, kurš raksturo ģēniju, neizbēgami saistīts ar izcilību dažādās darbības jomās. Par ģēnijiem, kuri sasnieguši līdzīgu universālismu, varam pieskaitīt Aristoteli, Leonardo da Vinči, R. Dekartu, G. V. Leibnicu, M. V. Lomonosovu. Piemēram, M. V. Lomonosovs sasniedza izcilus rezultātus dažādās jomās: ķīmijā, astronomijā, matemātikā un tai pat laikā viņš bija arī mākslinieks, literāts, valodnieks un bija ļoti liels poēzijas mīļotājs. Tomēr tas nenozīmē, ka visas ģēnija īpašības attīstītas vienādā līmenī. Ģenialitātei parasti ir savs “profils”, kur dažas īpašības ir dominējošās un dažas spējas ir labāk attīstītas.
Talanta, apdāvinātības, ģenialitātes spēju izpausmei nepieciešama augstas darbaspējas un cilvēka pašatdeve, kā arī augsta motivācija un vēlme iegūt zināšanas kādā jomā.
I. Ņūtons teicis, ka ģenialitāte ir domu nepacietība, kas koncentrēta zināmā virzienā. Un kad Ņūtonam vaicāja, kā viņš atklājis savus fizikas likumus, viņš parasti atbildēja: “es vienkārši par to daudz domāju”.
Talanta iedzimtību un ģenialitāti nevajadzētu jaukt ar mantojamību. Talantu un ģenialitāti nav iespējams mantot, savādāk talantīgi cilvēki dzimtu tikai talantīgiem vecākiem, un visi viņu bērni būtu talanti. Tomēr tie parasti dzimst absolūti parastiem (bez īpašiem talantiem) vecākiem, pie kam lielā ģimenē talantīgi var būt tikai kādi viens-divi bērni.
…
