Tā ir izkliedēta. Tā sastāv no realitātes sociālo konstrukciju shēmām, kas iesēdušās mūsos, un no tā, kā katrs individuāls cilvēks šo zināšanu modificē un piemēro. To nevar noliegt. Vārdi iegūst nozīmi dažādās to pielietojuma iespējās, bet pati daudzveidīgā realitāte nāk gaismā dažādo dzīves formu veidā. Realitāte nenostājas pretim valodai kā tās spogulis. Realitāte un valoda savstarpēji mijiedarbojas pašā darbības procesā. Valoda un esamība ir saistītas, tikai jaunā veidā. Vārdi nereprezentē pasauli attēlā, vārdi ir pasaules sastāvdaļa. Tie savienojas valodspēlēs, kas aptver cilvēka sociāli konstruēto pasauli.
12. Kā teoloģijas kā „gramatikas” izpratne atšķiras no sentenciālās teoloģijas izpratnes, saskaņā ar ko teoloģijas apgalvojumi atbilst realitātēm, ko tie apzīmē?
Teoloģijas un reliģijas izteikumi pieder tādiem apgalvojumiem, kuru gramatiskā loma nav izteikt empīriskas vai faktiskas lietas. To loma drīzāk ir saistīt teoloģiju ar dzīves formām. Tā kā ikvienas izteiksmes formas saprašanā iesaistīti ne tikai vārdi, bet arī ar tiem saistītās darbības, tad šī kopējā procesa darbības shēmas var salīdzināt ar gramatiku. Tāpat kā gramatika dod likumus, ar kuru palīdzību var mācīties pareizi runāt, tā teoloģija sniedz kristīgās ticības gramatiku un morfoloģiju – ticības nosacījumus. Gramatika izsaka esenci. Turklāt gramatika atklāj, kas ir kāda veida objekts. Tas nozīmē, ka šī gramatika – lingvistiskās uzvedības modeļi – parāda pasauli kāda tā ir. Gramatiskās formas ir dotās dzīves formas – protams, ar izcelšanos sabiedriskos pieņēmumos, konstrukcijās un konvencijās. Respektīvi, gramatika izsaka esenci, bet teoloģija kā gramatika vienmēr apgalvojusi, ka tā ir esenciāla cilvēkam. Ikvienā noteiktā laika periodā teoloģijas esenci atklāj ticīgo cilvēku gramatika. Ne teologi, bet gan šī gramatika – reliģiskās uzvedības modeļi – atklāj to, kas ir teoloģija. Dieva realitāti nevar izteikt valodā. To var tikai parādīt ar reliģiskās valodas lietojumu reliģiskajā dzīvē.
…
