Satura atstāstījums
Šajā darbā ir par puisi, kurš ir nebēdnieks un vējgrābslis, mēdz sameloties, viņš domā tikai par sevi, ka viņš var visu viens pat padarīt, mēģina sevi parādīt no stiprās puses, ka viņš nav bailīgs un var visu panākt, protams, Pēra Ginta Mamma netic un zina, ka viņš melo. Oze Pēra Ginta māte, par to kaunās,Oze pārdzīvo arī par to, ka no labiem laikiem, kad katrā ciematā bija pa mājai, tagad nav nekā, jo Ozes vīrs Jons kļuva par lupatlasi. Pērs Gints ir pārāk stūrgalvīgs un negrib nevienu klausīt pat paša māti. Domā, ka visu var panākt sapņojot, sasit plaukstas un no debesīm nokritīs visu ko vēlās. Bet pienāca laiks, kad viņš saprata, ka melošana ir grēks un vajag izsūdzēt grēkus, un viss nokārtosies. Ir jāmāk, saprast, kad jāapstājas! Šajā lugā parādās cilvēku savstarpējās attiecības, par dzīvi starp taisnību un meliem. Pērs Gints jau bija tā savos melos iepinies, ka pat nesaprata, kam melo un par ko melo, viņš neiedomājas to, ka cilvēks var saprast, kad viņš melo un kad nē un, piemēram, Pēra Ginta māte. Ir jāzina, kad, kur, var pielietot melus, bet nedrīkst aizrauties, bet ja var tad vispār nevajag melot, bet teikt rūgto patiesību, ne jau saldos melus no tā vēlāk labāk nekļūs, kad uzzina patiesību, tas cilvēkus vairāk aizskar un sāpina.…
