Senās Grieķijas kultūrā divi vārdi apzīmēja turpmākajā laikā nozīmīgus savstarpēji saistītus virzienus dzīves jēgas meklēšanā. Šie divi brīnumvārdi logos un ethos jau paši bija tik daudznozīmīgi, ka pavēra iespējas gan dažādiem to skaidrojumiem, gan daudzveidīgiem attīstības virzieniem. Vārds logos grieķu valodā nozīmē vārds, jēdziens, doma, saprāts, mācība, apjēgums, pasaules likumsakarība. Logoss iekļaujas daudzu zinātņu nosaukumos-filoloģija, antropoloģija, socioloģija, mitoloģija u.c. Logoss māca ielūkoties lietās, parādībās, bezgalīgi meklēt arvien dziļākas likumsakarības, dziļāku un plašāk tverošu būtību. Doma, ideja ir kā cilvēks bez dzimtenes - “lido domas zelta tālē”. Logoss ir bezpersonisks vai pārpersonisks. Tā palīgs ir loģika - mācība par domāšanas likumiem. Logoss ir mācīšanās, ētoss - darbošanās.
Ethos - pierasta dzīvesvieta, paradums, tikums,raksturs, izsaka sākotnēji kaut ko stabilu Visumā un cilvēku dzīvē, darbošanos noteiktā telpā un laikā. Pasaule veidota kā telpa, kas kalpo cilvēku attīstībai. Ētoss liek logosa radītai domai, idejai apstāties, uzkavēties, dzīvot cilvēkos, tautās, iemiesoties darbībā, dzīvē, tradīcijās, paradumos, raksturā.…
