Elza Ķezbere

Dzej­nie­ce, El­za Ķez­be­re, dzi­mu­si 1911. ga­da 5. mai­jā Tir­zā. Mā­cī­ju­sies Tir­zas pa­mat­sko­lā, pēc tam Prie­ku­ļu Lauk­saim­nie­cī­bas vi­dus­sko­lā. Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tē sā­ku­si stu­dēt vēs­tu­ri. Strā­dā­ju­si par ko­rek­to­ri laik­rak­stu re­dak­ci­jās un grā­ma­tu ap­gā­dā. Vīrs, Os­valds Ķez­bers, re­pre­sēts 1941. ga­da 14. jū­ni­jā Li­te­nē. 1944. ga­dā El­za ar mei­tām de­vu­sies uz Vā­ci­ju, 1950. ga­dā iz­ce­ļo­ju­si uz ASV, Ņu­jor­ku. Strā­dā­ju­si ga­dī­ju­ma dar­bus, vē­lāk par ko­rek­to­ri ‘‘Grā­ma­tu Draugā’’.‘Pro­fils stiklā’’ – 1937.
‘‘Dzie­do­šais gliemežvāks’’ – 1938.
‘‘Vēs­tu­les Pē­ram Gintam’’ – 1938.
‘‘Jāapsnieg’’ – 1943.
‘‘Dzies­ma par dzērvi’’ – 1944.
‘‘Krēs­lai­nie spoguļi’’ – 1949.
‘‘Ilūzijas’’ – 1950.
‘‘Koncerts’’ – 1965.
Pus­nakts lie­tus – vē­ji sal­ti...
Aiz­res­to­tie eše­lo­ni –
Asi­nīs un dzel­zīs kal­ti,
Ap­vī­ti ar ērk­šķu kro­ni.

Lie­kas, šo­nakt ze­me vi­sa
No­dreb asa­rās un mo­kās.
Tur – aiz res­tēm gais­ma dzi­sa.
Dievs, tos glābt stāv ta­vās ro­kās!

Nakts un tum­sa. Lā­se sal­ta
Sa­ka man: ‘‘Šo stun­du vē­lo
Lat­vi­ja tiek krus­tā kal­ta!
Rau­di, cil­vēk! – Dievs, jel žē­lo!’’

Un es nak­tī vie­na stā­vu,
No­laist ne­spē­da­ma plak­stus,
Re­dzu – Dievs ceļ lies­mu āvu,
De­be­sīs dedz uguns rak­stus.

Un es la­su: ‘‘Jūs, kas mo­kās –
Svē­ti bū­sat tau­tai sa­vai!
Jū­su va­žās slēg­tās ro­kās.
Pa­celts ka­rogs lat­vju sla­vai!’’ (2)…