Edvīns Raups – 90. gadu dzejnieks. Šīs dzejnieks piedzima 1962. gadā. Pirmā viņa dzejoļu grāmata iznāca 1991. gadā, un tā saucās “Vēja nav”. Otrais dzejoļu krājums saucas “Dzīvo
damies”, kurš iznāca 1994. gadā.
1991. gadā Edvīns Raups kļuva par Klāva Elsberga prēmijas laureātu.
1992. gadā viņš ieguva galveno balvu žurnālā “Karogs”.
No 1992. gada bija Latvijas RS biedrs.
2002. gadā viņš ieguva balvu par labāko Latvijas dzejas grāmatu.
Viņš ir ļoti talantīgs. Zināja daudzas valodas, iztulkoja no spāņu valodas O. Pasa esejas, dzejas, E. Sabāto romānu “Tunelis’, G. Adolfo Bekera dzejas, F. Garsija Lorkas esejas un grāmatas bērniem.
7. Saeimas priekšsēdētājs (Jānis Straums) stāsta par E. Raupu:
- Vai jūs draudzējaties ar dzejnieku Raupu?
- Jā, mēs satiekamies. Viņš pats atzīst, ka tapa par dzejnieku manis mudināts. Pirmsākumu es diezgan labi atceros: mums pēc skolas bija jāiet spēlēt futbols, un viņš parasti kavējās. Iegāju pie viņa, un viņš man saka, ka nevarot iet spēlēt, jo skolā uzdots rakstīt etīdi par ziemu. Es saku: „Nu, beidz, ģērbies un es uzrakstīšu!” Kamēr viņš ģērbās, es uzmetu dažus teikumus. Viņš pēc tam, atnākot mājās, bija izlasījis, vēl šo to pielicis klāt. Un tā klasē tika atzīta par labāko etīdi. Šodien Raups ir Raups. Jāsaka, viņa dzeja ir ļoti sarežģīta un man bieži neizprotama. Bet, ja viņš izskaidro tos apstākļus, kādos dzejolis ir radies un kādas ir šīs vērtības, kuras viņš grib izteikt, tad jāteic, ka tas ir ļoti interesanti.…
