Dzejoļu krājuma "Gals un sākums" analīze

Visfilozofiskākais un reizē arī vissubjektīvākais dzeju krājums, kas uzrakstīts 1912.gadā. Krājumam vēl ir citi nosaukumi: III. krājums, “Viena rituma ziemas dziesma”. Rainis savu dzejoli krājumu nosauca par “ziemas dziesmu”, kas domāta kā turpinājums “rudens dziesmai” (“Tie, kas neaizmirst”). “Galu un sākumu” ievada rindas, kas ņemtas no krājuma: “Tie, kas neaimirst” nobeiguma: No tāles dzirdu: aizšalc lieli vēji, Dun dobji kritieni, kaut kas vēl lūst, Kaut kur vēl vārstās los un aizkrīt spēji, Bet trokšņi klūpot bezdibenī grūst. Dzejoļu krājuma “Gals un sākums” kompozīcija ir veidota tā, lai pakāpeniski atklātu cilvēka eksistences galveno iemeslu. Rainis vienā dzejolī atspoguļo dzīves ritmu un šī dzejoļa pantus liek par katras nodaļas moto.