Dramaturģiskā pieeja - Ērvings Gofmanis

Gofmaņa dzīves gadi ir 1922-1982, viņš ir bijis diezgan atšķirīgs no citiem sociologiem. Gofmanis ir arī viens no etnometodoloģijas pamatlicējiem. Par pazīstamu sociologu viņš kļuva īsi pēc Otrā Pasaules kara beigām. No viņa pirmās publikācijas 1952. gadā līdz viņa nāvei 1983. gadā viņš veica unikālu un veiksmīgu empīrisko pētījumu programmu un konceptuālos atklājumus socioloģijā. Šīs programmas pamatā bija „interakcijas kārtības” cieša analīze- sociālās dzīves daļa, kas notiek jebkad, kad „divi vai vairāki indivīdi ir viens otra klātbūtnē”. Viņš pašrocīgi izstrādāja empīriskā pētījuma programmu, kurā vēlējās analizēt ko cilvēki dara, kad atrodas citu cilvēku kompānijā un kā šī rīcība tiek saprasta no citu kompānijas dalībnieku puses.
Gofmanis lasīja Dirkheima un Zimmela klasiskos darbus. No abiem viņš aizņēmās idejas un intereses, pārveidoja tās un izmantoja savos darbos. Galvenās no tām bija:
1)interese par ideālu centrālo lomu un sociālās dzīves morāli;
2)mēģinājumi pilnībā formulēt individuālo personu socioloģiskajā versijā;
3)cenšanās atklāt socioloģiju kā empīrisku disciplīnu.
Gofmaņa būtiskākie darbi ir „Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē” (1959), „Struktūras analīze” (1974), „Patvērums”, „Stigma”, „Lomu distance”, „Analīze par dzimumu”.…