Darbs E.Virzas poēmā "Straumēni"

Darba tikums bija īpaša Straumēnu saimes prasme, jo, kad nepieciešams, viņi sūri strādā, lai pēc tam varētu kārtīgi atpūsties: ‘’(..) šie ļaudis nemīlēja runāt pie darba tāpat kā baznīcā.’’ Pēc darbos pavadītās nedēļas, Straumēnu ļaudis sestdienu vakaros devās uz pirti, lai atbrīvotu miesu no putekļiem, kuri nedēļas laikā sakrājušies uz miesas, un darba smagumu, lai svētdienas rītā ar vieglu miesu varētu doties uz baznīcu.
Straumēnu bērni izauga strādājot un novecoja strādājot, visu dzīvi viņi pavadīja veicot lauku darbus, tādēļ arī tos tik labi prata. Savu gudrību Straumēnu ļaudis guva no senču mācītā un darbiem, jo tikai darot var tapt gudrs: ’’(..) tāpat kā viņu pirksti bij pieraduši apvīties darba rīkiem, tā viņu sarunas vijās ap lauku darbiem, un no tiem viņi paņēma visu savu gudrību, kas bij tik pat mūžīga un vajadzīga kā šie darbi.’’ Straumēnu ļaudis tikai darba tikuma dēļ ir tik vienoti, jo darbs ir neaizstājama viņu dzīves daļa un, kopīgi strādājot un darot, viņi kļūst arvien labāki: ‘’Tāpat kā nazim vajadzīga galoda, pret kuru trinot tas paliek atkal ass, tā arī cilvēku gars asinās pret zemes lietām trinoties.’’ Strādājot katrs no Straumēnu saimes ir kļuvis par tikumīgu cilvēku: ‘’Dziesmas bij locījušas šo ļaužu garu, pasakas viņiem bij devušas gudrību, bet darbs bija viņus skolojis (..).’’…