Daniela Krīza grāmata "Puķes Aldžernonam"

Čārlijs beidzot ir ļāvies mīlestības fiziskajām baudām un pārvarējis barjeru ar Alisi, ka vēlas vien apstādināt laiku un būt kopā ar viņu visu mūžu, bet tajā pašā brīdi katru dienu un katru mirkli pieķer sevi kādā trūkumā un degradācijā (atmiņas zudumi, nosacījumu refleksu aizmiršana..) un domā:
“ Viss ir tik nežēlīgi loģiski: tāds ir visu smadzeņu darbības procesu paātrināšanas iznākums. Es apguvu tik daudz un tik ātri, bet tagad manas prāta spējas strauji degradējas. Varbūt to nepieļaut? Varbūt vajag turēties pretim? Kaut vai padomājot par Vorenas iemītniekiem, par tiem tukšajiem smaidiem, trulajām sejām: visi par viņiem smejas.”
“Sāku aizmirst lietas, ko zinu pavisam neilgu laiku. Laikam jau tā arī jābūt – vispirms aizmirstās jaunākā informācija…. Parādās motorikas traucējumi. Visu laiku klūpu, man viss krīt no rokām.
Diemžēl Čārlija stāsts beidzas bēdīgi kā gaisā palaists bumerangs, kurš atgriežas atpakaļ metēja rokās. Čārlijs nokļūst atpakaļ Vorenas skolā pie visiem pārējiem garīgi atpalikušajiem cilvēkiem. Toties dzīve iedeva iespēju Čārlijam iepazīt cik īstenībā dzīve ir netaisnīga, cilvēki savtīgi un egoistiski, kā arī deva iespēju papildināt zināšanas pētījumos.
…