Uzņēmumiem jāizvēlas cenas noteikšanas metode, kas ietver 1 vai vairākus no šiem apsvērumiem. 7 cenas noteikšanas metodes:
• uzcenojuma cenas noteikšana (markup) – visvienkāršākā cenas noteikšanas metode. Ražošanas uzņēmumi to realizē, kad iesniedz projekta tāmes, aprēķinot kopējās projekta izmaksas un pievienojot standarta uzcenojumu peļņas gūšanai. Tāpat arī juristi un grāmatveži parasti nosaka cenu, pievienojot zināmu uzcenojumu par darbam patērēto laiku un izmaksām. Uzcenojuma cenas noteikšana saglabā savu popularitāti, jo pārdevēji var vienkāršāk noteikt izmaksas nekā pieprasījumu. Saistot cenu ar izmaksām, 1) pārdevēji vienkāršo cenas noteikšanas uzdevumu; 2) ja visi nozarē strādājošie uzņēmumi izmanto šo cenas noteikšanas metodi, cenas mēdz būt līdzīgas, tādējādi tiek samazināta cenu konkurence; 3) daudzi cilvēki jūt, ka uzcenojuma noteikšana ir godīgāka gan pret pircējiem, gan pret pārdevējiem: pārdevēji neizmanto pircējus, kad pieprasījums kļūst lielāks, savukārt pircēji iegūst taisnīgu atdevi no investīcijām.
• mērķa atdeves noteikšana – uzņēmums nosaka cenu, kas ļautu sasniegt mērķi ieguldījumu atdevē (ROI). Šo metodi izmanto daudzi uzņēmumi, ieskaitot Gnereal Motors, kura automašīnu cenas noteikšanas mērķis ir sasniegt 15 – 20% ROI.
• uztvertās vērtības cenas noteikšana – uzņēmumi balsta cenu uz patērētāju uztverto vērtību. Tiem jāsniedz vērtība, kas ir apsolīta to vērtību piedāvājumā, un patērētājam ir jāuztver šī vērtība. Tie izmanto citus mārketinga miksa elementus (piem., reklāmu), lai palielinātu uztverto vērtību patērētāju acīs. Uztvertās vērtības būtība saistās ar lielākas vērtības sniegšanu, nekā to spēj konkurenti, un šī fakta paziņošanu potenciālajiem klientiem. Uzņēmumam jāpēta patērētāju vērtību virzītāji un jāizprot patērētāja lēmumu pieņemšanas process – var mēģināt noteikt tā piedāvājuma vērtību, izmantojot vadības spriedumus, fokusa grupas, analogu produktu vērtības, kopējā analīzi u.c. metodes.
…