Čārlzs bija otrais dēls Džeimsam VI no Skotijas un Annai no Dānijas. Viņš bija slimīgs bērns, un, kad 1603. gada martā viņa tēvs kļuva par Anglijas karali, viņu uz laiku atstāja Skotijā ceļojuma riska dēļ. Veltījis sevi savam vecākajam brālim Henrijam un savai māsai Elizabetei, viņš kļuva vientuļš, kad nomira Henrijs (1612), un viņa māsa 1613. gadā pameta Angliju, lai apprecētos ar Reinas Pfalcas prezidentu Frederiku V.
Čārlzs bija spiests piekrist pasākumam, kas paredz, ka esošo Parlamentu nevar likvidēt bez paša Parlamenta piekrišanas. Viņš arī pieņēma vekseļus, kas pasludināja kuģu naudu un citus patvaļīgus fiskālos pasākumus par nelikumīgiem, un kopumā nosodīja viņa valdības metodes iepriekšējo 11 gadu laikā. Tomēr, piekāpjoties šīm attiecībām, viņš augustā apmeklēja Skotiju, lai mēģinātu tur ieviest pretparlamentāru atbalstu. Viņš piekrita pilnībā izveidot prezbiterianismu savā ziemeļu valstībā un ļāva Skotijas muižām izvirzīt karaliskās amatpersonas.
1643. gadā miera partija no Parlamenta puses ierosināja dažas pieejas Čārlzam Oksfordā, taču tās neizdevās, un parlamentārieši noslēdza aliansi ar Skotijas kovenāriem. Skotijas armijas ienākšana Anglijā 1644. gada janvārī izraisīja karaļa armijas aizstāvēšanos, un plāns par tuvojošos pārvietošanos uz Londonu tika pamests. Čārlzs veiksmīgi uzturēja savas iekšējās līnijas Oksfordā un visā Anglijas rietumos un dienvidrietumos, savukārt viņa brāļadēls princis Rūperts tika nosūtīts uz citurieni. Apmēram gadu ķēniņa spēkiem bija virsroka, tomēr beigu beigās viņš izjuta daudzas miera jūtas. Šie nāca par velti, bet viņu uzgavilēja ziņas, ka viņa pretinieki sāk strīdēties savā starpā.
...
