Visas krīzes Austrumvācijā (vēlāk VDR) saistīja tas, ka lielākoties tās dzima un risinājās Berlīnē – Eiropas centrā, kur it kā saskārās Rietumu lielvalstu un PSRS intereses.
Kā zināms, pēc II pasaules kara Vācija tika sadalīta okupācijas zonās. 1947. gadā angļu un amerikāņu okupācijas zonas Vācijā apvienojās, kļūstot par Bizoniju, kas savienoja visu Rūras apgabalu. Tiek atzīmēts, ka jau 1946. gadā PSRS izrādīja savu nepatiku sakarā ar šiem plāniem. Saskaņā ar 1947. gada Trumena doktrīnu visu pasauli ASV uztvēra kā savas nacionālās intereses, izvirzot cīņu pret komunismu par svarīgāko un prioritāro uzdevumu. Šajā pat laikā notika sarunas (starp ASV, PSRS, Lielbritāniju un Franciju) par Vācijas nākotni, taču tikšanās nevainagojās ar panākumiem un lielvaru ārlietu ministri bija atvadījušies gandrīz vai kā ienaidnieki. Šī tikšanās drīzāk apliecināja Vācijas jautājuma smaguma nepārvaramību. Staļins baidījās, ka Maršala plāns atdzīvinās Vācijas draudus, kā arī, ka Rietumvācijas uzņēmumi pārtrauks maksāt reparācijas Vācijai. Jau 1947. gada novembrī ASV sāka realizēt virkni pasākumu, kas ierobežoja finansiālo un starptautisko politiku, kas faktiski nozīmēja vērienīgā Rietumu ekonomiskā kara sākumu pret Maskavu. Vairāki politiskie un militārie darboņi sāka runāt par neizbēgam militāru Austrumu un Rietumu sadursmi pirmām kārtām Berlīnē. Pilsēta, lai arī bija četru okupācijas zonu pakļautībā, atradās padomju zonas pašā centrā. Tiek atzīmēts, ka krīzes situācija padziļinājās tad, kad Rietumi pieņēma lēmumu par naudas reformu savās okupācijas zonās un savā Berlīnes daļā. Līdz ar to, kā pašā Vācijā tā iekš Berlīnes apgrozībā atradās divas dažādas valūtas. 1948. gadā kad Čehoslovākijā nāca pie varas propadomju spēki, Rietumu spēki dubultoja savas pūles Rietumvācijas izveidē un ietveršanā Eiropas atjaunotnes sistēmā.…
