Jau no seniem laikiem deja izdaiļo mūsu dzīvi. Kā vēl, ja ne dejā, cilvēks var izteikt savas domas, jūtas, pārdzīvojumus? Deja tāpat, kā proza izsaka jūtas. Parāda mūsu dvēseli. Un nav tādas tautas, kas nevarētu lepoties ar savām nacionālām dejām, deju kultūru, tradīcijām, dejotājiem/izpildītājiem, dejotājiem/horeogrāfiem, ar vienkārši talantīgiem horeogrāfiem u.c.
Vai tad mēs(latvieši) nevarētu pateikt, ka lepojamies ar savu deju kultūru, tradīcijām, mūsu dejotāju vai horeogrāfu sasniegumiem? Vai tā ir tautas deja, vai klasiskā, vai mūsdienu, bet mums ir savi sasniegumi, kas sakrājušies vairāku gadsimtu laikā. Klasiskajā baletā ar īpašiem sasniegumiem var droši lepoties – Krievija.
Krievu horeogrāfiskās māksla izgāja cauri grūtam attīstības ceļam. Katrs jauns iestudējums Efektivitātes iesniedza jaunas mākslinieciskāš prasības. Baletmeistari atrod veidus, kā uzlabot vecās dramaturģiskās izrādes, tās horeogrāfiju un mūziku, saistīt kopā klasisko un tautas deju.
Profesionāls klasisks balets ir atīstījies, pamatojoties arī uz tautas dejas. Tautas deju žanri ir dažādi, ļoti bagāti ar tēmām un jautājumiem, atšķiras ne tikai dažādās valstīs, bet arī dažādos reģionos, jomās. Baletmeistari bieži vien griezās pie tautas mākslas, meklējot tajos jaunus sižetus, bagātinot horeogrāfisko mākslu ar tautas melodijām, ritmiem, unikālām deju kompozīcijām, spilgtiem mākslinieciskiem attēliem.…
