Aspazijas krājuma "Sarkanās puķes" liriskā varoņa raksturojums

Liriskais varonis, lai arī cīnās ar mīlestību, viņš cenšas pats izaugt un attīstīties. Viņš sevi pielīdzina ērglim, kurš uzsāk lidojumu, jo viņam šis lidojums saistās ar to, ka pašattīstoties un pilnveidojoties, un ejot cauri daudzām un dažādām cīņām un pārdzīvojumiem, tu attīsties. Viņš ejot cauri sirdssāpēm izprot pasauli no jauna, viņš redz ko nebijušu un arī izejot caur mīlestībai, viņš aug, jo viņš to ir piedzīvojis, un katra mīlestība, kuru viņš satiek, viņu jaunveido un pilnveido un ceļ spārnos.

“Gaismas straume” (4.nodaļa)
Šajā, noslēdzošajā nodaļā liriskais varonis pārtop no sapņotāja un mīlētāja cīnītājā.
“Vai dzīve, kad tai zieds jau biris,
Nav nākotnē vairs vērtīga?
Un mērķis dažs kad viņai iris,
Līdz mākta pati centība? …”
(“Šurp, pagājība!”)
Liriskais varonis šajā nodaļā no tāda, kā sapņotāja pārtop vīrā, kurš redz pasauli ļoti patiesi, un skarbi. Liriskais varonis pārtop sava veida cīnītājā, jo viņš vēlas redzēt taisnību nevis kādus melus vai liekulības, vai kādu noslēptu informāciju. Liriskais tēls arī domā jau par nākotni, viņš šaubās par nākotnes iespējām, ja pašreizējā situācija viņam liekas absurda.
…