Arvīda Griguļa romāna "Kad lietus un vēji sitas logā" analīze

6. „Mācītājs teica, ka pēc nāves cilvēks dzīvojot debesīs. Bet kāda tur dzīvošana, ja kauli paliek tepat. Ja tomēr dzīvo, tad iznāk tā, ka aizbraukšana uz debesīm ir tas pats, kas, piemēram, aizbraukšana uz Zviedriju. Viena daļa aizbrauc, to vairs nav, bet citi dzīvo.” – Vilis un Ozols runā par laiku un dzīvi.
„Ir cilvēki, kuri zina savu vietu dzīvē arī tad, kad lietus un vēji sitas logā. Tie nekad nav pilnīgi vientuļi. Bet tu nezināji savu vietu pat tad, kad ziedēja ābeles.” – Leinasara pārdomas par savu dzīvi.
„Tiešām, viņš spēj domāt tikai vienā virzienā, bet tāda doma taču ir akla.” – Vilis mēģina izprast Leinasaru.
„Dzīve paliek mazāka, saspiežas. Agrāk bija lielākas klavieres, lielāki dzīvokļi. Nu jāsaspiežas. Ar lidmašīnām un automobiļiem pasaule palikusi daudz mazāka. Nav vairs lāga vietas, kur dzīvot.” – dzejnieks Kārlis Skalbe izsaka savas domas par laiku, kurā dzīvo.
„Katram jādzīvo sev! Tikai sev! Tāds ir dzīves likums. Brigita taču nav neko citu izdarījusi kā dzīvojusi atbilstoši šim likumam.” – Leinasars domā par Brigitu un dzīvi.
7. Romāna valoda ir vienkārša, gandrīz vispār netiek izmantoti tēlainās izteiksmes līdzekļi, rodas sajūta, ka viss tiek vienkārši atstāstīts, taču valoda ir mūsdienīga, nav nesaprotamu terminu.
…