Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
14,20
Ietaupījums:
2,56 (18%)
Cena ar atlaidi*:
11,64
Pirkt
Identifikators:586950
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 26.05.2006.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 8 vienības
Atsauces: Nav
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
1.  FRANKU VALSTS RAŠANĀS UN ATTĪSTĪBA 5.-8. GS.P.M.Ē.   
2.  KĀRLIS LIELAIS – FRANKU IMPERIJAS DIBINĀTĀJS   
3.  VĀCIJAS FEODĀLĀS SABIEDRĪBAS UN VALSTS IZCELŠANĀS UN TĀS ĪPATNĪBAS   
4.  ANGLIJAS FEODĀLĀS SABIEDRĪBAS UN VALSTS IZCELŠANĀS UN TĀS ĪPATNĪBAS   
5.  BARBARU TIESĪBU GALVENIE AVOTI ( BARBARU TIESĪBU JĒDZIENS)   
6.  CIVILTIESĪBU INSTITŪTI UN KRIMINĀLTIESĪBU INSTITŪTI BARBARU TIESĪBAS   
7.  FEODĀLĀ KĀRTU PĀRSTĀVNIECĪBAS UN ABSOLŪTĀS MONĀRHIJA FRANCIJĀ   
8.  (TAS PATS TIKAI) – ANGLIJĀ   
9.  (TAS PATS TIKAI) – VĀCIJĀ   
10.  FEODĀLO PILSĒTU IZVEIDOŠANĀS UN TIESISKAIS STATUSS   
11.  PILSĒTAS – VALSTIS ITĀLIJĀ   
12.  FEODĀLO PILSĒTU TIESĪBAS   
13.  BURŽUĀZISKĀ REVOLŪCIJAANGLIJĀ   
14.  BURŽUĀZISKĀS VALSTS IZVEIDOŠANĀS ANGLIJĀ   
15.  BURŽUĀZISKĀ REVOLŪCIJA FRANCIJĀ UN CILVĒKU UN TIESĪBU DEKLĀRĀCIJA ( 1793.G.)   
16.  BURŽUĀZISKĀS VALSTS IZVEIDOŠANĀS FRANCIJĀ   
17.  PARĪZES KOMUNAS VALSTS UN TIESĪBAS KĀ PIRMĀ STRĀDNIEKU DIKTATŪRAS PRAKSĒ(1871.G.)   
18.  BURŽUĀZISKĀ ATTĪSTĪBA VĀCIJĀ NO VĀCU SAVIENĪBAS PAR VĀCIJAS IMPERIJU   
19.  AMERIKAS SAV.VALSTS – BURŽUĀZIJAS DEMOKRATISKĀ CITADELE   
20.  BURŽUĀZISKĀS TIESĪBAS, GALVENĀS IEZĪMES, ATTĪSTĪBA   
21.  BURŽUĀZISKO TIESĪBU DIVAS SISTĒMAS   
22.  BURŽUĀZISKO CIVILTIESĪBU ATTĪSTĪBA   
23.  BURŽUĀZISKO KRIMINĀLTIESĪBU ATTĪSTĪBA   
Darba fragmentsAizvērt

1. Franku valsts rašanās un attīstība 5.-8.gs.


Aptuveni mūsu ēras sākumā uz ziemeļiem no Romas dzīvoja ģermāņi, kuri no grieķu un romiešu viedokļa bija barbari – rupji, neizglītoti cilvēki. Ģermāņu ciltis vēl nebija stabili apmetušās kādā noteiktā vietā, bet, citu barbaru cilšu spiestas, bieži pārvietojās. Ap to laiku sākās lielais tautu pārvietošanās jeb tautu staigāšanas process.
Romieši jau pirmā gadsimtā pirms mūsu ēras bija iekarojuši Galliju, kas bija viena no bagātākajām Romas provincēm. Lai to aizsargātu pret ģermāņu cilšu iebrukumiem, romieši ar vienu no šīm ciltīm – frankiem – bija noslēguši līgumu par Gallijas aizsardzību. Ar to franki bija kļuvuši par Romas sabiedrotajiem. Frankiem pašiem vēl nebija savas valsts.
Kad franki uzzināja, ka Romas valsts kritusi ( 476 ), viņi pārgāja uzbrukumā un iekaroja visu Galliju, kur jauki dzīvoja galli un romieši. Tagad tiem pievienojās franki.
Franku karavadonis bija Hlodvigs ( valdīja 481-511 ) no Merovingu dzimtas. Franku valsts izcēlās, ģermāņiem iekarojot gallu un romiešu apdzīvotu teritoriju un nodibinot tur savu varu. Hlodvigam ar veiksmīgiem kariem izdevās pakļaut savai varai vairākas ģermāņu ciltis. Veiksmīgas uzvaras un lielie kara laupījumi pacēla Hlodvigu pāri citiem viņa karadraugiem, ar kuriem kopā viņš bija karojis un nācis pie varas. Hlodvigs parūpējās par pēctečiem, nodibinot dinastiju ar Merovingu nosaukumu. Hlodvigu pēcnācēji valdīja gandrīz trīs gadsimtus, kad viņus nomainīja Karolingu dinastija.
Kā Merovingi, tā Karolingi nākamajām paaudzēm atstājuši daudz vērtīga, it īpaši Eiropas valstiskuma izveidē un nostiprināšanā. Viņi devuši nenovērtējamu materiālu tiesību vēsturniekiem – Sicīliešu likumu – Lex Salica un karaļa rīkojumu – kapitulārijus. Tie bija akti, ar kuru palīdzību tika izbeigta masveida asinsatriebība un brāļu kari.
Hlodviga nodibinātā Franku valsts bija pamats, no kura radās Francija un Vācija. Franku bruņinieki nosargāja Eiropu no arābu ieplūšanas tajā.
Karaļi no Merovingu dinastijas valsti uzskatīja it kā par savu dzimtmuižu un tā arī to pārvaldīja. Karalis skaitījās ne vien valsts galva, bet arī visas zemes īpašnieks. Kā karavadonis viņš balstījās uz armiju.
Kā valsts galva viņš uzklausīja savas padomes – consilium ieteikumus. Pārvaldes praktisko darbu viņa kalpotāji, ko latīņu valodā sauca par ministriem ( minister ). Pirmais ministrs bija pils pārzinis majordoms. Kad karalis atradās karagājienā, majordoms viņu aizstāja. Nākamais bija maršals – karaļa kavalērijas priekšnieks ( stallmeister ). Pils grāfs pārzināja rakstu darbus. Finansu lietas pārzināja kamerārijs ( camerarius ). Bija arī vēl citas amatpersonas. Uz perifēriju sūtīja miss dominici – karaļa sūtņus, kurus iecēla karalis. Apgabalus sauca par pagriem ( latīņu valodā ). Par pagra priekšnieku parasti iecēla grāfu, kuram bez pārvaldes pienākumiem bija jāpilda arī tiesas funkcijas. Ja apgabals atradās pierobežā, tad to sauca par marku ( robežu ), bet markas grāfu dēvēja par markgrāfu, kas bija augstāks par grāfu. Pie robežām bija koncentrēts arī karaspēks, ko komandēja hercogs. Ar laiku šie nosaukumi kļuva par feodālajiem tituliem, ko mantoja pēcteči.
Ne ministri, ne grāfi un hercogi atlīdzību naudā nesaņēma, jo valsts kase parasti bija patukša. Karalis saviem karadraugiem un visiem galminiekiem piešķīra zemi – veselus novadus, kuru iedzīvotāji kļuva par tiešiem sava priekšnieka – senjora – pavalstniekiem. Dažreiz šie jaunie zemes īpašnieki dabūja no karaļa imunitātes grāmatu jeb rakstu, kas nozīmēja, ka zemes īpašnieks savā novadā ir pilnīgi neatkarīgs no karaļa. Bet, saņemdams zemi, viņš noslēdza ar karali vasalitātes līgumu, kas nozīmēja, ka viņš pēc karaļa pirmā aicinājuma ar visu savu karaspēku dosies pie karaļa pildīt karaklausību.
Franku valstī verdzība tādā nozīmē kā senajā Romā nepastāvēja. Kā vienu no lielākajiemFranku valsts 400 gadu pastāvēšanas sasniegumiem zinātnieki izceļ verdzības pilnīgu izzušanu. Taču pakāpeniski zemnieki brīvību zaudēja – viņi tika piesaistīti pie zemes ( ad glabae adscripti ). Galvenais cēlonis šai parādībai – nedroši dzīves apstākļi. Zemnieks nespēja savu ģimenti un mantu nosargāt no laupītājiem uzbrukumiem, viņš meklēja aizstāvību pie sava kunga – senjora, kurš labprāt solīja aizstāvību, bet par to zemniekam vajadzēja atdot savu zemi. Senjors pats zemi neapstrādāja, bet atdeva zemniekam atpakaļ kā prekāriju ar pienākumiem zemi kopt, pildīt senjora labā klaušas un maksāt nodevas. Zemnieks līdz ar zemes zaudēšanu zaudēja arī savu brīvību. Tāds bija dzimtbūšanas sākums.
Līdz ar dzimtbūšanas ieviešanu un nostiprināšanu Franku valstī bija izveidojušās divas kārtas:
1) laicīgā un garīgā muižniecība ( feodāļi );
2) zemniecība – dzimtļaudis.

Ap VII gs. Merovingu dinastijas karaļi maz vērtības veltīja valsts lietām. Vara no karaļu rokām līdz ar izdāļāšanu karadraugiem – feodāļiem bija krasi samazinājusies, bet pieaugusi muižniecības, karaļa galma vara, it īpaši majordama Kārļa Martela laikā. Viņš kļuva par faktisko Franku valsts valdnieku, sev piesavinādamies tiesības izdarīt reformas. Viņš izdarīja reformu, kas ieguvusi nosaukumu benefikācija ( tulk. No latīņu val. – labdarība ). Viņš vēl no atlikušajām karaļa zemēm piešķīra atsevišķus novadus karavīram tikai mūža lietošanā – pēc beneficiāra nāves beneficijs atgriezās valdnieka rokās un to varēja piešķirt citai personai. Ar laiku neneficijs kļuva par mantojamu zemi. Armija pēc šādas reformas kļuva profesionālāka nekā agrāk.
Kārļa Mertela politiku turpināja viņa dēls Pipins Īsais. Lai iegūtu garīdzniecības labvēlību, Pipins Īsais paziņoja, ka visi agrāk piešķirtie beneficiji ar karaļa rīkojumu tiek atzīti par baznīcas valdījumu. 751. gadā Pipins Īsais sasauca franku lielos feodāļus uz sapulci un paziņoja, ka Romas pāvests viņu esot izraudzījis par Franku valsts karali. Merovingu pēdējo karali Pipins Īsais ieslodzīja klosterī, bet pats uzkāpa tronī.
Pipins Īsais savas valdīšanas laikā iekaroja gandrīz vai visas kaimiņvalstis un pievienoja tās Franku valstij.
Pēc Pipina uzkāpšanas tronī sākās jauna dinastija – Karolingi.


2. Kārlis Lielais – Franku impērijas dibinātājs.

Karolingu dinastijas pārstāvis bija Kārlis Lielais ( 768-814 ), kurš bija veiksmīgs valstsvīrs un spējīgs karavadonis. Viņam izdevās savai varai pakļaut daudzas ciltis, tautas un valstis. Turpinādams tēva Pipina Īsā Itālijas iekarošanas politiku, viņam izdevās iekarot Langobardu karalisti. Par šo uzvaru viņš sev piešķīra Lielā nosaukumu. Tagad Kārlis Lielais bija franku un langobardu karalis, kuram izdevās pakļaut savai varai Eiropas kontinentu līdz Oderai.

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −6,16 €
Materiālu komplekts Nr. 1194346
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Ārvalstu tiesību vēsture”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/586950

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties